Kad Jēzus aicināja savus mācekļus uz pēdējām vakariņām, pirms Viņš gāja uz krustu, tad svētīja lūgšanā maizi un biķeri, dodot tiem pavēli: “…To darait Mani pieminēdami” (Lūkas 22:19).
Pati doma par to, ka Viņš pateicās par Savu lauzto miesu un Savām izlietajām asinīm, piepilda mūsu sirdis ar trīsām. Vienkārši padomājiet par to, ka mans Kungs pateicās par savām izlietajām asinīm! Padomājiet par to, ka mans Kungs pateicās par Savu lauzto miesu! Tikai dievišķais spēks var atklāt šo godības pilno darbību mūsu sirdīm! Miesīgais cilvēks nespēj to saprast, bet garīgajam cilvēkam, cilvēkam, kurš ir radīts jauns caur ticību uz Kristu, tas tiek atklāts.
Cilvēks, kurš tic Dievam, ir piedzimis no mūžīgās patiesības, taisnības un ticības sēklas. Un kopš tā brīža, kad viņš ierauga patiesību, tas kļūst par jaunu radījumu. Tad miesa zaudē savu spēku, bet garīgais cilvēks sāk rīkoties. Viens nomirst, bet otrs kļūst dzīvs. Kungs ved ticības bērnus miera vietā, sēdina tos debesu vietās, dod tiem Gara valodu un dod tiem zināt, ka viņi vairs nepieder radības likumam.
Jēzus teica: “Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa”. Mēs varam patiesi pazīt Kristu caur šo simbolu, kad mēs ņemam no bagātību un apsolījumu galda. Debesu bagātības ir mūsu priekšā. Nebaidies, tikai tici, jo Dievs ir atvēris Sava svētā Vārda dārgumus.
Smits Viglsforts
