Reiz es neveiksmīgi lecu un salauzu pēdu divās vietās. Es nevarēju uzvilkt apavus. Es atbraucu mājās un mana kāja bija pietūkusi un violetā krāsā. Es nevarēju uz viņas nostāties. Visi man teica, ka ir jābrauc pie ārsta un jāuzliek ģipsis, vai arī būšu klibs visu mūžu. Bet man bija jāpieņem lēmums. Es nesaku, ka arī jums ir jāpieņem šādi lēmumi. Bet es izdarīju izvēli, ņemot vērā savu nostāju un to, ko es mācu. Katru dienu pie manis atnāk cilvēki, lai aizlūgtu par viņiem. Pārsvarā viņi nāk ar smagām problēmām. Ja es gribu, lai citi tiktu dziedināti, tad man pašam ir jāstāv par savu dziedināšanu. Es nevaru skraidīt pie ārsta par katru sīkumu. Tas nebija lepnums. Vienkārši, kā es varētu lūgt par kāda kāju, ja pats skrienu pie ārsta. Tāpēc, visupirms es sāku pievērsties savam ķermenim. Es teicu pēdai: “Pēda, tu sekosi Dieva vārdam. Jēzus Vārdā, es tev pavēlu izdziedināties, tagad”. Es sāku to kliegt un pat ar plaukstu sist pa pēdu. Pie katra sitiena sāpes aizgāja līdz pat smadzenēm.
Man bija vajadzīgas kaut kur 3-4 dienas. Pēc tā, viss bija normāli. Es varēju uzvilkt apavus un staigāt. Kad es gāju, es neliku kāju pie zemes ar visu svaru, bet pēc 2 nedēļām es jau varēju staigāt lieliski.
Viglsforts bieži teica: “Es labāk mirstu ticībā, nekā dzīvošu šaubās”.
1997.gadā mēs bijām Āfrikā un tur vadījām dziedināšanas skolu. Kad mēs atgriezāmies no pusdienām pēc pārtraukuma, ēka bija pārpildīta ar cilvēkiem. Kad mēs gājām ar mācītāju pusdienās, cilvēki skolā sāka lūgt par slimajiem. Cilvēki, kurus mēs apmācījām, sāka vest izdziedinātos cilvēkus no ielas, lai tie liecinātu. Tas notika tikai pēc pirmās nodarbības šajā skolā. Es biju pārsteigts un jautāju mācītājam: “Kā jums tik ātri izdodas noskaņot cilvēkus uz rīcību un kalpošanu? Mums rietumos ir jāizskaidro visi teoloģijas dziļumi, visu vārdu nozīmes no grieķu valodas, lai cilvēkus pamudinātu vismaz uz kaut kādu rīcību”. Es nespēju aizmirst viņa atbildi: “Brāli, jūs nesaprotat, mums šeit nav slimnīcas uz katra stūra. Šeit mēs vai nu ticam Dievam, vai mirstam”.
Tad es sapratu, ka mūsu svētības priekš mums ir kļuvušas par lāstiem. Mums ir pārāk daudz dievu. Ja jums ir vajadzīga nauda, jums nav vajadzīgs Jahve-Jire. Jūs ejat uz banku un aizņematies uz procentiem. Ja jums nav miera vai jums ir emocionālie traucējumi, jums nav vajadzīgs Jahve-Šalom. Jūs ejat pie psihiatra un jums izraksta nomierinošās zāles. Ja jums kaut kas sāp, jums nav vajadzīgs Jahve-Rafa. Jūs ejat pie kaut kāda ārsta. Viņš tevi atvērs, pārbaudīs, salabos vai iedos kaut ko sāpju remdējošu.
Tāpēc kaut kādā brīdī jums nāksies izlemt, kas ir jūsu Dievs. Agri vai vēlu, dievs, uz kuru jūs paļaujaties, izņemot Vienīgo-Patieso, tas pievils jūs.
Karijs Bleiks
