Kā ticīgie, mēs uzticamies Kristum: “Tāda paļāvība mums ir caur Kristu uz Dievu. Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva” (2.Korintiešiem 3:4-5). Cik tas ir brīnišķīgi! Šie pantiņi ir pārāk dziļi, lai tos apietu. Šeit ir augstuma virsotne, kas tik ļoti atšķiras no cilvēciskā augstuma. Mēs vēlamies sasniegt tādu vietu, kur mēs vairs nevaram uzticēties sev.
Mīļie, pašpārliecinātībā ir tik daudz sakāves. Mēs nekad nedrīkstam balstīties uz kaut ko cilvēcisku. Mūsu cerība ir Dievā un Dievs mums dod uzvaru. Kad mums nav pārliecības par sevi, tad mūsu cerība ir uz visuvareno Dieva. Viņš ir apsolījis būt ar mums visu laiku, darīt ceļu taisnu un veidot ceļu cauri kalniem.
Mana cerība nav balstīta uz neko mazāku, kā uz Jēzus asinīm un Viņa taisnību. Es neuzticos pašai labākajai struktūrai, bet es uzticos Jēzus vārdam.
Mūsu drosme var būt balstīta tikai uz To, Kurš nekad necieš sakāvi; uz To, kurš zina beigas jau pašā sākumā. Diena un nakts ir vienādas priekš cilvēka, kurš pilnībā paļaujas uz Dieva gribu, zinot, ka: “tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti” (Romiešiem 8:28).
Smits Viglsforts