Domājot par nabadzību, mēs parasti domājam par naudu, bet nabadzības garam ar to var būt saistība, kā arī var nebūt nekā kopēja. Nabadzības gars – tas ir cietoksnis, kas izveidots, lai mūs atturētu no pilnīgas uzvaras, kas iegūta priekš mums pie krusta, un no mūsu mantojuma svētībām Kristū. Tas var attiekties uz visu, sākot ar laulību un beidzot ar mūsu kalpošanu, kā arī uz citiem līdzekļiem, kas nepieciešami, lai mēs paveiktu to, uz ko bijām aicināti.
Nabadzības gara mērķis nav tajā, lai atturētu mūs no dažādām lietām, bet gan tajā, lai atturētu mūs no Dieva gribas. Tam, lai to panāktu, sātans var dot vislielākās svētības, bet pie visa tā mūsu dzīves paliks tik tukšas un satraucošas, it kā mēs dzīvotu galējā nabadzībā.
Mums ir jāatbrīvojas no nabadzības gara ne tā dēļ, lai varētu iegādāties vēlamās vai nepieciešamās lietas, bet gan tā dēļ, lai būtu iespēja piepildīt Dieva gribu bez šķēršļiem, ko var radīt fizisks vai garīgs trūkums. Nabadzības gars – tā ir verdzība, kas izpaužas gan dabīgajā, gan garīgajā valstībā. Tāpēc, kad mēs atbrīvojamies no nabadzības gara jūga, mūsu brīvība dabīgajā sfērā izpaužas tāpat, kā garīgajā. Par cik Kungs Jēzus pilnībā bija brīvs no šī gara ietekmes, Viņš izdziedināja slimos, augšāmcēla mirušos, vai pavairoja maizi, ja tas bija nepieciešams.
Viņš vienmēr varēja smelties no debesu avotiem un arī mums uz to ir jātiecas. 2.Korintiešiem 9:8 apustulis Pāvils tieši runāja par tādu dzīvi: “Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem”.
Savās sirdīs un prātos mums ir jātiek skaidrībā. Mēs – Dieva bērni, un Viņš vēlas “bagātīgi dot visādu žēlastību”. Tam vajadzētu būt mūsu dzīves galvenajam mērķim – staigāt Dieva žēlastībā, kura mums ir pieejama caur krustu un Viņa patieso stāvokli, kas ir pāri visiem likumiem, valdībām un varām. Taču ir vērts saprast, ka to nav iespējams nopelnīt, žēlastību dod labvēlība. Tā vienkārši tiek dota tiem, kas tic Viņam un tam, ko Viņš paveica.
Riks Džoiners
