Tad es atkal paskatījos uz kaujas lauku un kalna pakāji. Dēmoniskā armija lēni atkāpās. Aiz manas muguras arvien vairāk krietni karavīri nostājās savās vietās uz kalna. Es zināju, ka mēs jau bijām pietiekami daudz, lai uzbruktu un iznīcinātu ienaidnieku pulku atliekas. “Vēl nav laiks, – teica Gudrība. – Paskaties šeit”. Es paskatījos tajā virzienā, kur viņa norādīja, bet lai redzētu kaut ko, man bija jāaizsedz acis ar roku tās godības dēļ, kuru izstaroja mana paša ierocis. Tad es notvēru, ka tālumā notiek kaut kāda kustība.
Es nevarēju kārtīgi saskatīt, kas tas bija, par cik godība, kas nāca no mana ieroča, neļāva man redzēt to, kas notika tumsā. Tad es pajautāju Gudrībai, lai viņa man iedotu kaut ko mana ieroča piesegšanai, lai tas mani neapžilbinātu. Viņa man iedeva ļoti vienkāršu apmetni pelēkā krāsā. “Kas tas ir?” – brīnījos es, nedaudz aizvainots par man iedoto neprasmīgo apmetni. “Tā ir Pieticība, – atbildēja Gudrība – Bez tās tu nespēsi labi redzēt”. Es to negribot uzvilku un uzreiz ieraudzīju daudz no tā, ko nespēju redzēt iepriekš. Es paskatījos tālumā tajā virzienā, kuru pamanīju iepriekš. Man par izbrīnu, tur stāvēja vesela ienaidnieku armijas divīzija, gaidot iespēju iemānīt slazdā tos, kuri kāps lejā no kalna.
“Kas tā par armiju, un kā viņai izdevās izvairīties no sakāves kaujas laikā?” – jautāju es.
“Tas ir Lepnums, – paskaidroja Gudrība, – tas ir ienaidnieks, kuru ir visgrūtāk ieraudzīt pēc būšanas godībā. Tie, kuri atteicās uzvilkt parastu apmetni, daudz cietīs no šī paša izsmalcinātākā ienaidnieka”.
Atskatījies, es palūkojos uz kalnu un ieraudzīju, cik daudz krietni karavīri skrien uz ieleju, lai uzbruktu atlikušajiem ienaidnieku pulkiem. Neviens no tiem nebija apģērbts Pieticības tērpā kā dēļ neredzēja ienaidnieku, kurš bija gatavs uzbrukt karavīriem tur, kur tie bija nedaudz. Es gribēju mesties pie viņiem, lai apstādinātu tos, bet Gudrība mani atturēja.
“Tu nespēsi to apstādināt, – teica viņa. – Tikai karavīri, ietērpti tādā pašā apģērbā, kā tu, atzīs tavu autoritāti. Seko man. Ir vēl kaut kas, kas tev ir jāredz pirms tam, kad spēsi palīdzēt vadīt šo lielo nākamo kauju”.
GODĪBAS PAMATS
Gudrība mani noveda pa kalnu lejā uz pašu zemāko līmeni, kura nosaukums bija “Glābšana”. “Tu domā, ka tas ir pats zemākais līmenis, – teica Gudrība, – bet tas ir visa kalna pamats. Jebkurā uzņēmumā pirmais solis ir pats svarīgākais, un parasti tas ir pats grūtākais. Bez “Glābšanas” nebūtu bijis kalns”.
Es biju satriekts par to asiņaino kauju, kura notika šajā līmenī. Katram karavīram bija smagi ievainojumi, bet neviens neaizgāja bojā. Daudzi no viņiem šūpojās pašas kraujas malā. Likās, ka viņi jebkurā mirklī var nokrist, bet neviens nekrita. Visur bija eņģeļi, kuri palīdzēja šiem karavīriem ar tik lielu prieku, ka es jautāju: “Par ko viņi tā priecājas?”
“Eņģeļi ieraudzīja šo karavīru drosmi un pārdrošību. Daudzi no šiem jaunatgrieztajiem kristiešiem vēl nav pavirzījušies ne soli, bet arī nav padevušies. Drīz viņu brūces sadzīs, un viņi ieraudzīs visa kalna godību un sāks kāpt augšup. Šie cilvēki kļūs par vareniem karavīriem tajā kaujā, kura drīzumā būs”.
“Bet vai nav labāk, ja viņi tūlīt sāks kalnā kāpt kopā ar daudziem no mums?” – iebildu es, redzot to stāvokli, kādā tie atradās.
“Tas būtu labāk priekš tevis, bet ne priekš viņiem. Paliekot šeit, viņi atviegloja tavu ceļu uz virsotni, novirzot uz sevi lielāko daļu no ienaidnieka armijas. Tikai daži no daudz augstākiem līmeņiem nokāpj lejā, lai palīdzētu citiem cilvēkiem nonākt līdz glābšanai, bet šie ievainotie karavīri to dara vairāk par visiem. Lai gan viņi paši ar grūtībām noturas šī kalna pirmajā līmenī, taču viņi palīdz citiem tikt šajā līmenī. Un patiesība ir tā, ka vairākums spējīgu kareivju tika pievesti pie kalna tieši šo uzticamo karavīru dēļ. Viņi nav mazāki varoņi, kā tie, kuri ir sasnieguši virsotnes. Viņi debesīm ir atnesuši lielu prieku, pastāvīgi pievedot citus pie “Glābšanas”. Tieši tāpēc visi debesu eņģeļi vēlējās nākt un kalpot viņiem, bet tas tika atļauts tikai pašiem augstākajiem pēc ranga”.
Un jau atkal man bija ļoti liels kauns par to, kā es izturējos pret šiem varenajiem svētajiem. Daudzi no mums smējās par viņiem, kad mēs kāpām uz daudz augstākiem līmeņiem. Šīs kaujas laikā viņi pieļāva daudz kļūdas, taču viņu sirdis vairāk atbilda Gana sirdij, nekā daudzas no mūsējām. Pats Kungs atstāja 99 avis, lai ietu pēc vienas, kura bija pazudusi. Šie cilvēki palika tajā vietā, kur viņi varēja pievest glābšanai zudušās dvēseles, un viņi samaksāja cenu par šo ceļu. Es arī gribēju viņiem palīdzēt, bet nezināju, ar ko sākt.
Tad Gudrība teica: “Tas ir labi, ka tu gribi palīdzēt, bet tava palīdzība būs daudz lielāka, ja tu turpināsi virzīties uz to, ko esi aicināts darīt. Pavisam drīz visi šie cilvēki sadziedēs savas brūces un ātri kāps kalnā. Vēlāk viņi pievienosies jums šajā kaujā. Šie ir bezbailīgi cilvēki, kuri nekad neatkāpjas ienaidnieka priekšā”.
Riks Džoiners