Paskatīdamies uz Andželo, es vienkārši nevarēju noticēt tam, cik cieta bija mana sirds. Un pat tagad es nesapratu, kā tas viņu padarīja par mocekli. Es domāju, ka šo nosaukumu izpelnās tie, kuri nomira par savu liecību.
“Kungs, es zinu, ka viņš patiešām ir uzvarētājs”, – teicu es. – Tas patiešām ir taisnīgi, ka viņš atrodas šeit. Bet vai tad tie, kas nomirst tādā veidā, tāpat skaitās mocekļi?”
“Andželo bija moceklis katru savu nodzīvoto dienu. Viņš par sevi rūpējās vien tik daudz, lai paliktu dzīvs, un viņš ar prieku upurēja savu dzīvi tam, lai glābtu savu draugu, kas atradās nelaimē. Kā Pāvils rakstīja korintiešiem, pat ja tu atdosi savu miesu sadedzināšanai, bet tev nebūs mīlestības, tad tas nav nekas. Bet kad tu sevi atdod mīlestības vadīts, tad tas ir daudz.
Andželo mira katru dienu tāpēc, ka dzīvoja nevis sev, bet citiem. Dzīvojot uz zemes, viņš sevi uzskatīja par mazāko starp svētajiem, tajā pat laikā būdams viens no lielākajiem. Kā tu jau zināji, daudzi no tiem, kuri sevi uzskata par pašiem lielākajiem un par kuriem citi domā tāpat, pabeidz ar to, ka šeit nokļūstot, ir paši mazākie. Andželo nenomira par kaut kādu mācību un pat ne savas liecības dēļ, bet viņš patiešām nomira Manis dēļ”.
“Kungs, lūdzu, palīdzi man šo atcerēties. Lūdzu, neļauj man aizmirst to, ko es redzu šeit, kad atgriezīšos atpakaļ”, – lūdzos es.
“Tāpēc jau Es esmu ar tevi šeit, un Es būšu ar tevi tad, kad tu atgriezīsies atpakaļ. Gudrība ir tajā, lai skatītos ar Manām acīm un nespriestu pēc ārienes. Es Parādīju tev Andželo redzējumā tāpēc, lai tu viņu atpazītu, kad iesi viņam garām uz ielas. Ja tu viņam būtu izstāstījis par to, ka zini viņa pagātni, kuru es tev parādīju redzējumā, viņš tūlīt pat būtu atdevis savu dzīvi Man. Tad tu būtu varējis mācīt un audzināt šo lielo ķēniņu, un viņš būtu spēcīgi ietekmējis Manu Draudzi. Ja Mana tauta skatītos uz citiem tā, kā Es, tad Andželo un daudzi citi, kas līdzīgi viņam, būtu atzīti. Viņi ar triumfu sludinātu varenās auditorijās, un Mana tauta sapulcētos no visām pasaules malām, lai pasēdētu pie viņu kājām, jo tad viņi sēdētu pie Manām kājām. Viņš būtu iemācījis tevi mīlēt un tāpat arī izmantot tās dāvanas, kuras es tev esmu devis, lai tu varētu nest vēl vairāk augļu”.
Man bija tāds kauns, ka pat negribējās skatīties uz Kungu, bet beigu beigās es tomēr pagriezos pret Viņu, jūtot sāpes, kuras atkal mani vilka pie egocentrisma. Kad es paskatījos uz Kungu, mani burtiski apžilbināja Viņa godība. Pagāja kāds laiks, un manas acis pakāpeniski pierada pie šī spožuma tā, ka varēju Viņu redzēt.
“Atceries, ka tev ir piedots, – teica Viņš. – Es tev to rādu nevis tāpēc, lai tevi tiesātu, bet lai mācītu. Vienmēr atceries to, ka līdzjūtība noņems tavu aizsegu no dvēseles ātrāk nekā kas cits”.
Kad mēs atkal turpinājām iet savu ceļu, Andželo pirmo reizi ierunājās: “Lūdzu, atceries par maniem draugiem bezpajumtniekiem. Daudzi iemīlēs mūsu Glābēju, ja kāds aizies pie viņiem”.
Viņa vārdos bija tāds spēks, ka es biju pārāk satriekts, lai atbildētu, tāpēc es vien pamāju ar galvu. Es zināju, ka šie vārdi bija liela ķēniņa un ķēniņu Ķēniņa drauga pavēle.
“Kungs, Tu palīdzēsi man sniegt palīdzību bezpajumtniekiem?” – jautāju es.
“Es palīdzēšu visiem, kas palīdzēs tiem, – atbildēja Viņš. – Kad tu mīli tos, kurus mīlu Es, tu vienmēr jutīsi Manu palīdzību. Tādiem cilvēkiem tiks dots Palīgs pēc viņu mīlestības mēra. Daudz reizes tu lūdzi lielāku Manu svaidījumu, tāpēc tu to saņemsi. Mīli tos, kurus mīlu Es. Ja tu mīlēsi viņus, tu mīlēsi Mani. Ja tu dosi viņiem, tu dosi Man, un Es tev atdošu daudz vairāk”.
Riks Džoiners
