Jāņa 9:1-3
“Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā”.
Jēzus konkrēti atbildēja uz mācekļu jautājumu par to, kurš ir sagrēkojis. Neviens! Ar šo viņš pārslēdza mācekļu uzmanību uz to, ka tas ir tā dēļ, lai uz šo cilvēku parādītos Dieva darbi. Viņi koncentrējās uz nepareizām lietām. Viņi gribēja sameklēt kādu, kuru varētu pavainot šajā lietā. Bet Jēzus teica, ka Viņš grib palīdzēt šim cilvēkam, kalpot viņam, izpaust Dieva Garu darbībā. Priekš Viņa tā bija Dievišķa tikšanās, iespēja kalpot un izpaust Dievu-Tēvu, palīdzēt neredzīgajam. Kāda starpība, no kurienes tas ir atnācis? Bet atbilde šajā situācijā – Es. Es to varu “salabot”. Un ja Es varu izlabot situāciju, tad kāda nozīme ir tam, kādā veidā tā ir radusies? Taču mēs vienmēr gribam meklēt vainīgos, norādīt uz kādu ar pirkstu, apvainot kādu. Ar to nodarbojas tikai tie, kuri nevar atrisināt problēmu. Tāpēc viņiem ir jāmeklē vainīgie. Kāpēc gan mums to darīt? Tā vai šā, vainīgs vienmēr ir velns, tas ir viņa roku darbs. Ja raksiet pārāk dziļi, tad vienalga aizraksieties līdz velnam, kurš aiz visa tā stāv. Tāpēc nemeklējiet vainīgos. Nevainojiet un nenosodiet cilvēkus. Vērsieties pie avota. Izlabojiet situāciju. Dodiet cilvēkam to, kas viņam ir vajadzīgs, izpaudiet Garu.
Karijs Bleiks
