Ar šiem vārdiem viņa nozuda svēto rindās. Es vēlreiz paskatījos uz Troņa pusi, un godība, kuru es ieraudzīju, bija tik brīnišķa, ka man aizrāvās elpa. Tad cits cilvēks, kas stāvēja netālu no manis, sāka paskaidrot: “Ar katru jaunu tikšanos plīvurs pakāpeniski pazūd no acīm un tu aizvien skaidrāk redzi to Kungu. Tu neizmainies tad, kad vienkārši redzi Viņa godību. Tu izmainies tad, kad redzi to ar neaizklātu seju. Katrs, kas iet uz patieso Dieva tiesu, iet caur šo koridoru. Tur viņš satiek tos cilvēkus, kuri var palīdzēt noņemt no acīm šo plīvuru, kas sagroza patieso Kunga tēlu”.
Es uzsūcu sevī vairāk izpratnes, nekā to deva man daudzu gadu kalpošana uz zemes. Es sāku atcerēties, ka visi mani meklējumi uz zemes veda mani uz priekšu bruņurupuča gaitā. Kā citu cilvēku dzīves varēja mani sagatavot tiesai? Mana dzīve jau mani diskvalificēja vairāk, nekā to cilvēku dzīves, kurus es šeit sastapu. Bet viņi šeit atnāca ar tukšām rokām!
“Kā visi, kas nesaņēma žēlastību, piedzīvojot līdzīgu pieredzi, vispār varēja uz kaut ko cerēt?” – jautāju es.
Un tad es izdzirdu vēl vienu balsi: “Tas, ko tu piedzīvo šeit, bija dots tev uz zemes. Jebkuras savstarpējās attiecības, jebkura tikšanās ar jaunu cilvēku varēja tev iemācīt to, ko tu mācies šeit, ja vien pār tevi būtu bijis šis pazemības apmetnis un visu savu uzmanību būtu sakoncentrējis uz Dieva godību. Tu tagad šo pieredzi iegūsti tāpēc, ka aprakstīsi šo redzējumu, un tie, kuri to lasīs, sapratīs to. Tad daudzi spēs pienest pienācīgu godu un spēku pēdējā kaujā”.
Es izbrīnījos, atpazīdams šajā cilvēkā savu laikabiedru, par cik nezināju, ka viņš ir miris. Es nekad nebiju ticies ar viņu uz zemes, bet viņam bija liela kalpošana, kuru es ļoti cienīju. Caur tiem cilvēkiem, kurus viņš apmācīja, tūkstoši ieguva glābšanu un veidojās daudz lielas draudzes, kuras galvenokārt veltīja sevi evaņģelizācijai.
Viņš jautāja, vai var viņš mani apkampt, un es piekritu, jūtoties mazliet neērti. Mēs apkampāmies, un es sajutu, ka no viņa nāca milzīga mīlestība. Sāpes, kas bija dziļi manī, uzreiz mitējās. Es tik ļoti biju pieradis pie šīm sāpēm, ka pat nepamanīju tās, līdz viņas bija mitējušās. Kad mēs atlaidām viens otru no apskāvieniem, es šim cilvēkam pateicu, ka viņa pieskāriens mani no kaut kā izdziedināja. Viņš neizsakāmi nopriecājās par šiem vārdiem. Tad viņš man paskaidroja, kāpēc piederēja pašam zemākajam debesu līmenim.
“Savas dzīves beigās es kļuvu augstprātīgs, ka nespēju iedomāties, ka Kungs varētu darīt kaut ko nozīmīgu, nelietojot mani. Es sāku aizskart Viņa svaidītos un kaitēt Viņa praviešiem. Es šausmīgi lepojos, kad Kungs lietoja kādu no maniem mācekļiem, un biju briesmīgi greizsirdīgs, kad Viņš darbojās caur tiem cilvēkiem, kuri neatradās manā kalpošanā. Es kaislīgi meklēju viņos kaut kādus trūkumus, lai man būtu iespēja tos darīt redzamus visiem. Es nezināju, ka tādējādi rīkojoties katru reizi, es arvien tālāk un tālāk pazemināju sevi aicinājumā”.
“Man pat prātā nevarēja ienākt, ka jūs darījāt līdzīgas lietas”, – teicu ar izbrīnu.
“Es to nedarīju pats, bet mudināju savus padotos, lai viņi sekotu citiem un palīdzētu man manās netīrajās lietās. Es viņus pamudināju, lai viņi citu cilvēku dzīvēs aizraktos līdz kaut kādām kļūdām vai grēkiem, lai “celtu tos tīrā gaismā”. Es pārvērtos par pašu briesmīgāko cilvēku, kāds vien uz zemes var kļūt. Es kļuvu par piedauzības akmeni, kas ražoja jaunus piedauzības akmeņus. Mēs sējām bailes un šķelšanos savā draudzē, un tas viss aizstāvot patiesību, kur savā paštaisnībā es devos taisnā ceļā uz savu nāvi. Bet savā lielajā žēlastībā Kungs pieļāva, ka mani pārsteidza slimība, kas man atnesa lēnu un pazemojošu nāvi. Neilgi pirms nāves es atzinu savu grēku un nožēloju. Es esmu pateicīgs Kungam, ka vispār atrodos šeit. Kaut arī esmu viens no mazākajiem Viņa svētajiem, vienalga tas ir daudz labāk par to, ko biju pelnījis. Es nevaru pamest šo zāli līdz tam brīdim, kamēr neatvainošos tiem visiem, ar kuriem tik slikti izrīkojos”.
“Bet jūs man neko sliktu neesat nodarījis”, – teicu es.
“Nē, tomēr esmu izdarījis, – atbildēja viņš. Daudzi no tiem uzbrukumiem, kuri nāca pār tevi, bija no tiem, kurus es uz to sakūdīju. Kaut arī ne vienmēr es uzbruku pats, man ir jānes atbildība Kunga priekšā par tiem cilvēkiem, kurus es pamudināju tā rīkoties”.
“Saprotu. Protams, ka es jums piedodu”.
Riks Džoiners
