Es gandrīz nokritu no šī šausmīgā atklājuma smaguma, taču tad mani pieturēja cilvēks, kas bija pienācis man klāt. Es viņu pazinu kā vienu no lielajiem Dieva vīriem un augsti cienīju. Viņa pieskāriens deva man spēku. Viņš silti pasveicināja mani. Kādreiz es gribēju būt viņa māceklis, bet kaut kā mums neizdevās rast kopīgu valodu. Kā daudzi citi, es centos, pietuvināties viņam cik vien iespējams, lai daudz ko mācītos. Bet tas viņu kaitināja, un beigu beigās, viņš palūdza man atstāt viņu. Daudzus gadus es jutos vainīgs šajā situācijā, pieņemot, ka palaidu garām lielisku iespēju dažu sava rakstura trūkumu dēļ. Es to centos izmest no savas galvas, bet vienalga sarūgtinājums mani neatstāja.
Kad es ieraudzīju viņu visā krāšņumā, šī skabarga atkal manī sakustējās. Tagad viņš bija tik cildens, ka es sajutos vēl riebīgāks un atbaidošāks. Es gribēju kaut kur paslēpties, bet šeit tas nebija iespējams. Man par pārsteigumu, viņa attieksme pret mani bija tik silta, ka pēc īsa brīža mēs ieguvām viens otra labvēlību. Likās, ka mūsu starpā neeksistē nekādas barjeras. Mīlestība, kas izplūda no viņa, gandrīz pilnībā izkliedēja neveiklo sajūtu un apmulsumu no manas puses.
“Es ar nepacietību gaidīju mūsu tikšanos”, – teica viņš.
“Jūs gaidījāt mani? – izbrīnījos es. – Kādēļ?”
“Tu esi viens no daudziem, ko es gaidu. Līdz soda dienai es nesapratu to, ka tu biji viens no tiem, kam es biju aicināts palīdzēt un pat mācīt, bet es tevi atgrūdu”.
Es iebildu: “Bet man būtu bijis liels gods kļūt par jūsu mācekli, un es esmu ļoti pateicīgs par to laiku, kuru es pavadīju ar jums. Es augstprātīgi uzvedos un biju pelnījis to, ka jūs mani atgrūdāt. Es zinu, ka mana sacelšanās un lepnums neļāva man iegūt īstu garīgu tēvu. Un tā nav jūsu vaina, bet gan mana”.
“Jā, tu tiešām biji lepns, bet ne tādēļ es apvainojos uz tevi. Es kļuvu aizkaitināts par sevis paša neaizsargātību, kas lika man kontrolēt visus man apkārt. Mani aizvainoja tas, ka tu neko nepieņēmi no manis sacītā bez strīdiem. Tad es sāku meklēt tevī visu slikto, lai attaisnotu savu nevēlēšanos ņemt tevi par savu mācekli. Manī radās sajūta, ka, ja es nespēšu tevi noturēt zem kontroles, tad vienā skaistā dienā tu iegāzīsi mani un manu kalpošanu. Es liku savu kalpošanu augstāk par visiem tiem cilvēkiem, kā dēļ man viņi tika doti, tāpēc es aizdzinu daudz tādus, kā tu”, – teica viņš.
“Man ir jāatzīstas, ka brīžiem es domāju, ka jūs esat pārvērties par…” – un tad es aprāvos, kaunoties par to, ko gribēju pateikt.
“Un tev bija taisnība, – teica viņš ar neviltotu vaļsirdību, kādu nav iespējams sastapt uz zemes. – Man bija dota žēlastība, lai būtu par garīgo tēvu, bet es biju nekam nederīgs tēvs. Visi bērni – dumpinieki. Viņi domā, ka visa pasaule griežas ap viņiem. Tāpēc jau arī viņiem ir doti vecāki: lai audzinātu tos. Laiku pa laikam gandrīz katrs bērns apkauno savu ģimeni, bet vienalga paliek daļa no tās. Es atteicos no daudziem Dieva bērniem, kurus Dievs man uzticēja izaudzināt un aizvest līdz briedumam. Man nekas nesanāca ar vairākumu no tiem, kuriem man bija jāpalīdz, lai viņi izvairītos no ciešanām un zaudējumiem. Daudzi no viņiem tagad ir ienaidnieka gūstekņi. Es izveidoju milzīgu organizāciju un man bija ievērojama ietekme uz Draudzi. Bet pašas lielākās dāvanas, ko Dievs man bija devis, bija domātas, lai audzinātu Viņa mācekļus, bet es daudzus atstūmu. Ja vien es nebūtu bijis tik egoistisks, ja vien es nebūtu rūpējies par savu personīgo reputāciju, tad būtu bijis šeit ķēniņš. Es biju aicināts kāpt vienā no visaugstākajiem troņiem. Viss, kas tev piederētu un un ko tu vien būtu sasniedzis, tas būtu bijis arī manā debesu rēķinā. Tā vietā es veltīju pārāk daudz uzmanības tam, kam mūžībā bija nenozīmīga vērtība”.
“Tas, ko jūs paveicāt, bija vienkārši satriecoši”, – iejaucos es.
“Tas, kas izskatās labi uz zemes, šeit izskatās pilnīgi citādi. Tas, kas tevi dara par ķēniņu uz zemes, drīzāk kļūst par piedauzības akmeni un traucēs tev kļūt par ķēniņu šeit. Tas, kas dara tevi par ķēniņu šeit, pasaules izpratnē būs pārāk zems un mazvērtīgs. Es neizturēju lielākos pārbaudījumus un palaidu garām milzīgas iespējas, kas man tika dotas. Viena no tā biji tu. Vai tu man piedosi?”
“Protams, – apmulsis atbildēju. – Bet arī man ir vajadzīga jūsu piedošana. Es tomēr domāju, ka tieši mana neveiklība un dumpošanās apgrūtināja mūsu saskarsmi. Patiesībā šis iemesls, kāpēc jūs mani nepielaidāt sev klāt, neatļāva citiem cilvēkiem pietuvoties man, lai gan viņi to gribēja”.
“Jā, tā ir patiesība ka tu nebiji pilnīgs, un es pareizi identificēju dažas no tavām problēmām, – atbildēja viņš. – Kungs neatteicās no pasaules, kad redzēja tās krišanu. Viņš neatteicās no manis, kad redzēja manu grēku. Viņš atdeva Savu dzīvību par mums. Tikai lielākais var atdot savu dzīvību par mazāko. Es biju pietiekami nobriedis, man bija lielāka vara, nekā tev, bet kļuvu par vienu no āžiem Jēzus līdzībā. Es atraidīju Kungu, atraidot tevi un citus, kurus Viņš man bija sūtījis”.
Viņa vārdi mani satrieca. Es tāpat biju vainīgs daudz kā no tā, par ko viņš runāja. Manā acu priekšā parādījās daudzi vīrieši un sievietes, no kuriem es atkratījos savā lakā. Es uzskatīju, ka viņi nav tā vērti, lai veltītu viņiem savu laiku. Kā man gribējās atgriezties atpakaļ un atkal savākt viņus kopā! Šis sarūgtinājums, kuru es sajutu, bija vēl lielāks par to, kādu es izjutu par veltīgi iztērēto laiku. Es biju izšķiedis cilvēkus! Un tagad daudzi no tiem, iegūstot ievainojumus kaujas laikā, nokļuva ienaidnieka gūstā. Šī visa kauja risinājās cilvēku dēļ, un tomēr šajā kaujā cilvēki saņēma vismazāk uzmanības. Mēs ar lielu degsmi vairāk cīnāmies par patiesībām, nekā par cilvēkiem, kā dēļ tie ir doti. Mēs cīnāmies par kalpošanām, un tajā pašā laikā mēs izturamies despotiski pret šiem cilvēkiem, ar ko šī kalpošana ir saistīta.
“Daudzi cilvēki domā par mani, kā par garīgo līderi! Bet patiesībā es esmu pats mazākais no svētajiem”, – nodomāju es.
Riks Džoiners