Vai ir kaut kāds vecums cilvēkiem, kad par viņiem vairs nevajag lūgt? Nē, Dievs ir apsolījis 70 vai 80 gadus, tāpat arī Rakstos iet runa par 120. Medicīniskā zinātne neredz iemeslus, kāpēc mēs nevarētu dzīvot līdz 120 gadiem.
Nav pieminēts konkrēts vecums, kad mums nevajadzētu lūgt, ja cilvēks ir nomiris. Mums ir dota pavēle: augšāmcelt mirušos! Protams, ir kaut kādi mirkļi, kuri ir jāņem vērā.
Piemēram, ja cilvēks ir grēcinieks, viņam ir 90 gadi un visdrīzāk viņš aizies uz elli, Tad jūs viņu varat augšāmcelt. Bet ja cilvēks ir ticīgs, kas nodzīvojis labu dievbijīgu dzīvi, izdarījis visu, ko varējis un nodevis savu gudrību nākamajai paaudzei, tad ir vērts nopietni padomāt, pirms viņu augšāmcelt. Priekš kam viņu atgriezt pie šiem zemes atkritumiem.
Viglsforts piecēla savu sievu no miroņiem, un kad viņa atjēdzās, viņa teica: “Ko tu esi izdarījis?!”
Viņa negribēja atgriezties. Tad viņi nedaudz parunājās un viņš viņu atlaida.
Es esmu runājis praktiski ar visiem evaņģēlistiem-dziedinātājiem vai viņu radiniekiem. Džeka Kou dēls bija mans mācītājs. Cilvēks vārdā Samuēls Stjuarts nomira pagājušajā gadā, kad viņam bija 93 gadi. Mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā ar viņu. Viņš bieži saņēma vārdu no Dieva priekš manis. Es nemeklēju vārdu, bet viņš vienkārši runāja no Dieva man par priekšā stāvošiem risinājumiem un tamlīdzīgi. Kad viņš nomira, es sapratu, ka negribu lūgt par viņa augšāmcelšanu. Tas bija mans zaudējums, bet viņam – ieguvums.
Kad man jautā par cilvēku augšāmcelšanu pāris nedēļas pēc viņu nāves, vai kremācijas, es vienmēr atbildu: “Lai notiek pēc jūsu ticības. Ābrahāms ticēja, ka saņems savu dēlu pat pēc tā, kad no viņa paliks vien pelni. Viņš saprata, ka upuris pilnībā sadegs. Ābrahāms domāja, ka tas ir iespējams, tāpēc arī mēs varam ticēt, ka tas ir iespējams”.
Bet ko tad, ja cilvēks ir vecs un viņš neredz jēgu dzīvot?
Daudzi cilvēki, kuri ir izgājuši cauri daudziem sāpju gadiem un slimībām, uzskata, ka priekš viņiem vislabākais ir nomirt. Jūs varat lūgt par tādiem cilvēkiem, un viņi izdziedināsies. Bet cik ļoti bieži ir tā, ka cilvēki atnāk pie ārstiem uzskatot, ka viņiem ir daudz slimības, bet ārsti nespēj neko atrast. Tātad jautājums vairāk ir par viņu iekšieni. Kalpojot tādiem cilvēkiem, vispirms viņi ir jāpārliecina, ka priekš viņiem vēl ir mērķis un viņi to vēl nav sasnieguši, tāpēc viņiem ir vērts dzīvot.
Es lūdzu, sakot Dievam: “Kungs, ja man būs jāaiziet, es aiziešu, bet dotajā brīdī es saprotu, ka man labāk ir palikt. Man vēl ir jābrauc uz daudz vietām, man ir jāpabeidz darbs”.
Kad jūs zināt, ka jūs neesat paveikuši to, ko Dievs jums ir uzticējis, un jūs nonākat dzīvībai nāvējoši bīstamās situācijās, tad šai sapratnei jums vajadzētu dot ticību, ka jūs tam iziesiet cauri un paliksiet dzīvs.
Karijs Bleiks
