Runājot par nepareizu apliecināšanu, rodas jautājums: “Kas ir nepareiza apliecināšana?”
Nepareiza apliecināšana – tā ir sakāves, neveiksmes un sātana pārākuma apliecināšana. Ja tu runā par to, kā velns tevi attur no panākumiem, tur tevi verdzībā vai slimībās – tā ir sakāves apliecināšana. Bet tāda apliecināšana slavina velnu.
Apliecināšana – tā ir liecināšana par patiesību, kura mums ir zināma, liecība par to, kam mēs piekrītam un apstiprinājums tam, kam mēs ticam. Bieži mūsu apliecināšana atzīst sakāvi un slavina velnu, nevis liecina par to, ko šajā jautājumā saka Dieva Vārds.
Tik daudzas mūsu liecības daudz vairāk liecina par Sātana pārākumu mūsu dzīvē nekā par Kristu!
Kad mēs liecinām par to, ko mums ir izdarījis Dievs, mēs pagodinām Viņu; tieši tāpat, kad mēs runājam par to, ko dara velns, un uzskaitām savas neveiksmes un sakāves, mēs pagodinām velnu. Daudzi cilvēki zaudē tās svētības, kuras Dievs tiem dod, tieši šīs nepareizās apliecināšanas dēļ. Viņi cieš sakāvi un dzīve viņiem kļūst par smagu nastu.
Faktiski, apliecināšana, kas slavina velnu, ir neapzināts paziņojums, ka Dievs – neveiksminieks! Tāda apliecināšana grauj mūsu ticību un tur mūs verdzībā. Sātana spēju apliecināšana traucē mums un attur mūs no panākumiem, ļaujot viņam valdīt pār mūsu dzīvēm.
Tātad, tu ar savu muti pats nosaki, kas ir tavas dzīves kungs – vai nu Dievs, vai velns. Tavas mutes liecība, kas izaug no ticības tavā sirdī, nodara velnam absolūtu kaitējumu it visā.
Kad mēs esam glābti, mēs apliecinām, ka Jēzus ir Kungs. Viņš sāk valdīt pār mums un mūsu dzīvi. Bet kad mēs apliecinām, ka sātans traucē mums sasniegt panākumus – kaut arī mēs esam kristieši – mēs atdodam sātanam valdīšanu pār mums. Viņš – pasaules dievs un viņš nekavēsies “ievākties”, jo mēs to viņam atļāvām. Pat ja šī atļauja ir nezināšanu dēļ, vienalga tā ir atļauja. Bet kad velns valda, mēs esam piepildīti ar vājumu un bailēm.
Kenets Heigins
