“Bet ko viņš izdarīja, lai kļūtu par ķēniņu?” – jautāju es.
“Viņš bija uzticams visā, kas viņam tika dots. Viņš uzvarēja visu, kamēr kļuva līdzīgs Man un nomira kā moceklis”.
“Bet ko viņš uzvarēja, un kā viņš tika nomocīts?”
“Viņš uzvarēja pasauli ar Manu mīlestību. Ir ļoti maz tādu, kas, saņemot maz, spēj uzvarēt daudz. Daudzi no Manas tautas dzīvo tādos namos, ka ķēniņi, kas dzīvoja pagājušajā gadsimtā, apskaustu viņu ērtības. Bet cilvēki to nenovērtē, turklāt Andželo tik ļoti vērtēja savu kartona kasti, kurā pavadīja aukstas naktis, ka pārvērta šo kasti par Manas klātbūtnes templi. Viņš sāka mīlēt visus un visu. Viņš priecājās par ābolu vairāk nekā daži no Manas tautas priecājas par bagātīgi klātiem galdiem. Viņš bija uzticīgs visā, ko Es viņam dāvāju, kaut arī tas bija nedaudz salīdzinājumā ar to, ko es dāvāju citiem, ieskaitot arī tevi. Es parādīju viņu tev redzējumā, jo tu viņam pagāji garām daudzas reizes. Reiz tu pat norādīji uz viņu vienam no saviem draugiem un izteicies par viņu”.
“Vai tiešām? Un ko tad es teicu?”
“Tu teici: “Lūk vēl viens Elija, kurš droši vien aizbēdzis no autobusa pieturas”. Tu teici, ka viņš ir “reliģiozais”, kuru ienaidnieks ir sūtījis tā dēļ, lai novērstu cilvēkus no Evaņģēlija”.
Tas bija pats šausmīgākais trieciens, kuru es saņēmu šajā skaistajā vietā. Es biju vairāk nekā šokēts, es biju vienkārši satriekts. Es centos atcerēties šo gadījumu, bet nespēju tāpēc, ka tādu gadījumu bija ļoti daudz. Man nekad nav simpatizējuši netīri ielu sludinātāji, kuri, kā man likās, bija speciāli sūtīti, lai novērstu cilvēkus no Evaņģēlija.
“Kungs, man ir tāds kauns. Lūdzu Tevi, piedod man”.
“Tev ir piedots, – ātri atbildēja Kungs. – Un tev ir taisnība, ir daudz cilvēku, kuri cenšas sludināt evaņģēliju uz ielas, vadoties no nepareiziem, pat kaitīgiem motīviem. Bet arī šajā situācijā ir daudzi, kuri to dara patiesi, pat būdami neizglītoti. Tu nedrīksti tiesāt pēc ārējā izskata. Eksistē daudz patiesi kalpi arī starp tiem, kuri izskatās tā, kā viņš, un starp tiem spīdošajiem profesionāļiem, kuri sludina lielās katedrālēs un organizācijās, ko cilvēki cēluši Manā vārdā”.
Tad Kungs pamāja ar galvu uz Andželo pusi, lai es paskatītos uz viņu. Kad es pagriezos pret viņu, tad ieraudzīju, ka viņš nokāpa no sava troņa un stāvēja blakus man. Viņš atplēta rokas un ieskāva mani spēcīgos apkampienos, kā tēvs mani noskūpstīdams uz pieres. Mīlestība pārplūda pār mani un caur mani līdz brīdim, kamēr es sajutu, ka tūlīt, tūlīt tā pārslogos manu nervu sistēmu. Kad beigu beigās viņš mani atlaida, es līgojos kā piedzēries, bet tas bija brīnišķīgs pārdzīvojums. Es jutu tik spēcīgu mīlestību, kā nekad agrāk.
“Viņš varēja padalīties ar šo mīlestību ar tevi vēl uz zemes, – turpināja Kungs. – Viņam bija daudz, lai dotu Maniem cilvēkiem, bet viņi pat tuvumā nenāca viņam klāt. Pat mani pravieši izvairījās no viņa. Viņš auga ticībā, nopirkdams Bībeli un dažas grāmatas, kuras viņš pārlasīja atkal un atkal. Viņš mēģināja iet uz draudzi, bet nespēja atrast nevienu, kas būtu viņu pieņēmusi. Ja viņi būtu pieņēmuši viņu, tad būtu pieņēmuši Mani. Viņš bija Mans klauvējiens pie viņu durvīm”.
Atkal no jauna es sapratu, kas ir bēdas. “Bet kā viņš nomira?” – jautāju es, atceroties to, ka viņš mira mocekļa nāvē, un es kaut kādā ziņā jutos atbildīgs par to.
“Viņš nomira no aukstuma, cenšoties glābt dzīvību vecam dzērājam, kas tāpat mira no aukstuma”.
Riks Džoiners
