Mēs gribam turēties pie tādas domas; “Dievs to nedarīs, kamēr….” Bet es esmu iemācījis saviem tuviniekiem atpazīt melus. Katru reizi, kad viņi dzird teikumu: “Dievs nevar, vai nedarīs, kamēr…”, viņi uz to reaģē, kā uz meliem. Tās vienmēr ir cilvēku mācības. Jēzus izdziedināja visus cilvēkus, no grēciniekiem līdz svētajiem. Ierobežojumi nebija un nav. Nav nekādu ierobežojumu, izņemot tos, kurus mēs paši sev izdomājam.
Ja jūs teiksiet, ka Dievs nevar izdziedināt, kamēr…, tad Viņš to nevar priekš jums, bet ne priekš citiem. Un ja jūs vēl to sākat mācīt citiem, tad jūs būsiet šīs infekcijas izplatītājs.
Bet Dievs dziedinās, atbrīvos pat tad, ja ir grēks jūsu dzīvē. Viņš negrib, lai cilvēks grēko. Mēs nesakām, lai jūs turpināt grēkot. Ja jūs spēsiet saprast Dieva sirdi, tad tas izmainīs visu jūsu dzīvē. Bet tam ir vajadzīgs pārstāt domāt pēc Vecās Derības un sākt domāt Jaunās Derības kontekstā. Vecā Derība skanēja: “Mēs esam kalpi, Dievs ir tālu no mums. Viņš ir ļauns un gatavs satriekt ikvienu jebkurā brīdī. Vai arī, Viņš paņems nost palīdzību, roku”.
Bet Jaunā Derība saka”: “Dievs ir ar mums”. Viņš ir manī un tās emocijas, kuras es izjūtu, tās ir Viņa emocijas, tikai daudz reiz lielākas. Ja es izjūtu līdzjūtību, tad cik reizes vairāk Viņš to izjūt? Lūdzot par cilvēkiem šādā veidā: “Dievs, es zinu, kā tas ir, lūdzu izdziedini šo cilvēku”, tas izklausās tā, it kā jums būtu lielāka līdzjūtība, nekā Viņam. Mums ir jāatceras tas, ka ne jūs aizsākāt lūgšanas par slimajiem, ne jūs tās izdomājāt. Jūs par to nerakstījāt Bībelē. Ne jau jūs pēkšņi izlēmāt lūgt par slimajiem. Tas bija Dieva plāns. Viņš par to uzrakstīja. Viņš teica, ka jūs uzliksiet rokas uz slimajiem. Bet izskatās tā, it kā mēs esam to izdomājuši un tagad pārliecinām Dievu, kas Viņam ir jāizdara. Bet viss ir otrādi. Viņš to izdomāja, Viņš par to uzrakstīja un tagad Viņš cenšas tajā pārliecināt mūs.
Mēs skatāmies uz cilvēkiem un sakām: “Kungs mēs zinām, ka Tu to spēj. Ja Tu, lūdzu, to gribētu tagad un izdziedinātu šo cilvēku”. Tas ir pats sliktākais, ko var domāt. Ja mans dēls atnāktu pie manis un teiktu: “Tēt, mums vajag naudu, ēdienu un apģērbu”. Ja viņš pienāktu un teiktu: “Tēt, es zinu, ka tev nav naudas, bet ja būtu, tu noteikti palīdzētu”. Es teiktu, ka viņš vismaz pazīst manu sirdi. Bet ja viņš pienāktu un teiktu: “Tēt, es zinu, ka tev ir nauda, bet zinu, ka tu man nepalīdzēsi”. Jūs saprotat atšķirību? Mans dēls zina, ko es spēju, bet šaubās manās vēlmēs palīdzēt. Tas būtu sāpīgi. Ja tas ir jūsu bērns, jūs izdarīsiet visu iespējamo priekš viņa. Varbūt ne visu uzreiz un ne tik viegli viss viņam tiks. Bet bērns zinās, ka jūs gribat palīdzēt. Mēs bieži uzvedamies tā, it kā Dievs ir kaut kāds ļauns un cietsirdīgs. Mēs sakām: “Mēs zinām, ka Tu vari, bet nezinām, vai Tu gribi?” Tā arī ir Vecās Derības domāšana.
Jaunās Derības būtība ir tajā, ka tagad Dieva Gars atnāk, lai mājotu mūsos. Mēs kļūstam par Vissvētāko vietu un Viņa templi.
Karijs Bleiks
