Es redzēju Tēvu. Miljoni un miljoni nāca pie Viņa. Viņa godība bija tik liela, bet Viņa klātbūtnes spēks tik varens, ka visa zeme bija kā smilšu graudiņš Viņa priekšā. Kad reiz es dzirdēju Viņa balsi, tad sajutos kā atoms saules priekšā, bet kad es ieraudzīju Viņu, tad zināju, saule ir kā atoms Viņa priekšā. Galaktikas bija kā aizkari ap Viņu. Viņa mantija bija no miljoniem un miljoniem dzīvu zvaigžņu. Viss Viņa klātbūtnē bija dzīvs – Viņa tronis, Viņa vainags, Viņa zizlis. Es zināju, ka vārētu būt Viņa tuvumā mūžīgi un nekad nepārstātu apbrīnot; nav augstāka mērķa visumā, kā pielūgt Viņu.
Tad Tēvs sāka skatīties uz vienu lietu. Šķita, ka visas debesis pamira un vēroja. Viņš lūkojās uz krustu. Dēla mīlestība pret savu Tēvu, kuru Viņš turpina izpaust caur visām sāpēm un tumsu, nonāca pār Viņu. Tā pieskārās Tēvam tik dziļi, ka Viņš sāka trīcēt. Kad Viņš to darīja, debesīs un uz zemes bija zemestrīce. Kad Tēvs aizvēra acis, debesis un zeme ieslīga tumsā. Tēva emocijas bija tik lielas, ka es nedomāju, ka varētu izdzīvot, ja turpinātu vērot šo ainu vēl ilgāk.
Tad es atrados citā vietā, vērojot pielūgsmes kalpošanu nelielā draudzes ēkā. Kā reizēm notiek pravietiskos piedzīvojumos, es, šķiet, zināja visu par visiem šajā nobružātajā mazajā istabiņā. Viņi visi piedzīvoja nopietnas grūtības savā dzīvē, bet šeit viņi pat nedomāja par tām. Viņi nelūdz par savām vajadzībām. Viņi visi mēģināja sacerēt jaunu pateicības dziesmu Kungam. Viņi bija laimīgi, un viņu prieks bija patiess.
Es redzēju debesis, un visas debesis raudāja. Tad es atkal redzēju Tēvu un zināju, kāpēc debesis raud. Tās raudāja, jo asaras bija Tēva acīs. Šī mazā grupiņa, kas izskatījās izmisuši un satriekti un ciešanās, bija tik dziļi aizskāruši Dievu, ka Viņš raudāja. Tās nebija sāpju asaras, bet gan prieka asaras. Kad es redzēju mīlestību, kuru Viņš izjuta pret šiem dažiem pielūdzējiem, tad nespēju noturēt arī savas asaras.
Nekas no piedzīvotā mani neaizrāva vairāk, kā šī aina. Pielūgsme uz zemes man tagad bija daudz vērtīgāka, kā atrašanās visā debesu godībā. Es zināju, ka saņēmu vēsti, kas spēs palīdzēt sagatavot svētos uz zemes cīņai, bet tagad tas man tik daudz nenozīmēja, kā censties nodot to, kā mēs varam pieskarties Tēvam. Īsta pielūgsme, kas tiek izpausta caur pašiem biklākajiem ticīgajiem uz zemes, varēja likt priecāties visām debesīm, bet pats galvenais, tas aizkustināja Tēvu. Lūk kāpēc eņģeļi dotu priekšroku tikt nozīmētiem palīdzēt vienam cilvēkam uz zemes, nekā saņemt varu pār daudzums galaktikām.
Es redzēju Jēzu stāvam pie Tēva. Vērojot Tēva prieku, ko sagādāja Viņam nelielā lūgšanu sapulce, Viņš pagriezās pret mani un teica: “Lūk kāpēs Es gāju uz krustu. Sniegt Savam Tēvam prieku no viena tāda mirkļa, tas bija visa tā vērts. Jūsu pielūgsme Viņam var sagādāt prieku katru dienu. Jūsu pielūgsme, kad esat grūtību ieskauts, aizskar Viņu pat vairāk, kā visa debesu pielūgsme. Šeit, kur Viņa godība ir redzama, eņģeļi nevar nepielūgt. Kad tu pielūdz, neredzot Viņa godību, pārbaudījumu laikā, tā ir pielūgsme Garā un patiesībā. Tēvs meklē tādus pielūdzējus. Neizšķīsti savos pārbaudījumos. Pielūdz Tēvu nevis tā dēļ, lai saņemtu, bet gan tā dēļ, lai sniegtu viņam prieku. Tu nekad nebūsi daudz stiprāks, kā tad, kad sagādā Viņam prieku, jo Kunga prieks – tavs spēks”.
Riks Džoiners
