Tad es atrados stāvam uz cita kalna, vērojot pilsētu. Šīs pilsētas godību nebija iespējams salīdzināt ar kaut ko, tā nebija salīdzināma ar to, ko es jebkad esmu redzējis vai iedomājies iepriekš. Katra ēka un katra māja bija tik unikāla un skaista, ka pat elpa aizrāvās, tās bija pilnīgi samērīgas viena ar otru un ar apkārtējiem laukiem, pauguriem un ūdenstilpnēm. Tās izskatījās tā, it kā būtu izaugušas kā augi, nevis uzceltas. Es sajutu, ka skatījos uz kaut ko, ko bija cēlusi rase, kas nepazina grēkā krišanu un staigāja taisnīgumā, kā Ādams un Ieva sākumā.
Uzreiz acīs iekrita viena tās iezīme – šeit bija lielāks daudzums stiklotu logu katrā ēkā vai mājoklī. Šis stikls bija tik caurspīdīgs un tīrs, bet logi un durvis bija izkārtoti tā, ka radās tāda sajūta, ka esi ne tikai aicināts, bet arī vēlams viesis. Šeit bija tā, it kā nekas netiktu apslēpts, un nepastāvēja nekādi zādzības draudi.
Tad es paskatījos uz šīs pilsētas ļaudīm. Tie likās pazīstami, bet tajā pat laikā es zināju, ka nekad neesmu saticies ar viņiem. Viņi bija tādi, kādu vienmēr es iedomājos Ādamu pirms grēkā krišanas. Katra acis tā mirdzēja, ka likās, tie visu pilnībā saprata; katra intelektuālais dziļums bija daudz spēcīgāks, kā seja pašam veiksmīgākajam cilvēkam, kādu jebkad es būtu pazinis. Es zināju, ka tas bija rezultāts kārtībai un mieram, pilnīga brīvība no nekārtības vai šaubām, vai, iespējams, haotiskām šaubām. Šeit nebija nekādu ambīciju, jo katrs bija pārliecināts un katram bija prieks no tā, kas viņš bija un ko darīja. Par cik katrs šeit bija brīvs, tāpat viņi bija pilnībā atvērti. Nabadzībai un slimībām nebija vietas.
Es paskatījos uz šīs pilsētas ielām. Centrā un visā pilsētā bija daudz avēnijas, tās visas bija paralēlas viena otrai, tās savienojās ar daudz mazākām ielām. Kamēr es skatījos uz vienu no lielākajām avēnijām, tad ieguvu sapratni par patiesu svētumu.
Es paskatījos uz citu avēniju un iepazinu patiesību par dziedināšanu. Kad es paskatījos uz trešo avēniju, tad sāku saprast patiesību par tiesu. Lūkojoties uz katru ielu, es sapratu dažādas patiesības. Tad es sapratu, ka katra avēnija bija ceļš uz kādu patiesību. Cilvēki staigāja un dzīvoja uz katras ielas, atspoguļojot šīs avēnijas patiesību.
Mana uzmanība bija pievērsta daudzums ielām, kas šķērsoja avēnijas. Kamēr es skatījos uz katru no tām, tad sajutu, kā pieņemu Gara augļus, tādus kā mīlestība, prieks, miers un pacietība. Tie atnāca, kā sajūtas, sapratnes vietā, kas atnāca, kad es skatījos uz avēniju.
Es pamanīju, ka dažas no šīm ielām šķērsoja katru avēniju, bet dažām no avēnijām bija tikai viena vai divas ielas, kas tās šķērsoja. Piemēram, es varēju tikt līdz Svētuma Avēnijai, tikai pa Mīlestības Ielu. Līdz Tiesas Avēnijai es varēju tikt klāt tikai pa Mīlestības vai Prieka Ielu. Lai tiktu līdz Patiesības Avēnijai, man bija jāiet pa ielu, kas bija nosaukta Pēc kāda Gara augļa.
Cilvēki staigāja pa avēnijām un ielām, bet daži sēdēja to krustojumos. Citi bija mājās, kas atradās uz ielām vai avēnijām, bet kādi cēla šīs mājas uz tām. Dzīvojošie mājās pastāvīgi pienesa ēdienu un dzērienu tiem, kas staigāja vai sēdēja. Tad es sapratu, ka šīs mājas nebija pilsētas restorāni, viesnīcas vai slimnīcas. Es ātri sapratu to, ka tās nebija šeit nepieciešamas, jo katra māja bija viesu uzņemšanas un dziedināšanas centrs.
Praktiski katra māja bija atvērta ceļotājiem. Tās mājas, kas nebija atvērtas, tika lietotas īpašiem mērķiem – apmācībai vai ilgstošai dziedināšanai.
Man bija jautājums, kāpēc kādam šeit būtu vajadzīga dziedināšana, bet vēlāk sapratu šo iemeslu. Jebkurā gadījumā, es nespēju iedomāties daudz skaistāku vietu lielai viesmīlības kalpošanai, palīdzībai un dziedināšanai.
Pat celtnes uz Tiesas Avēnijas, kas likās, bija vislielākās aktivitātes vieta. Tāpēc Tiesas Avēnija izskatījās pat pievilcīgāka. Bija acīmredzams, ka katra iela bija ne tikai pilnīgi droša, bet bija daudz labāka par jebkuru ceļu vai avēniju, kādu es jebkad biju redzējis, pat ieskaitot speciālos parkus. Šī pilsēta bija daudz krāšņāka par jebkuru utopiju, kādu filozofi varētu vien iedomāties.
Mana uzmanība bija pievērsta atkal Tiesas Avēnijai. Uz tās, likās, bija daudz mazāk ceļotāju, bet tagad aktivitāte uz tās arvien vairāk pieauga. Tad es pamanīju, ka tas bija tāpēc, ka citas ielas un avēnijas robežojās ar to. Taču pat pie tā, ka Tiesas Avēnija kļuva par aktivitātes centru, cilvēki vēl aizvien izskatījās svārstīgi, lai ietu pa to.
Es paskatījos avēnijas galā, un varēju saredzēt, ka ceļš kāpa uz augšu, bet tā galā bija augsts kalns, kas bija godības apņemts, kā ar miglu. Es zināju, ja vien cilvēki spētu redzēt šī ceļa galu, tie ietu daudz tālāk pa šo ceļu. Un es sapratu, ka tiku piesaistīts šim ceļam, jo bija tieši tās pašas sajūtas, kādas bija Lielajā Tiesas Zālē. Es zināju, ka šis bija ceļš, kas veda iepazīt Kungu kā Taisno Tiesnesi.
Riks Džoiners