Sāc kareivīgi savu ģimeni vest uz glābšanu! Daudzi vecāki veltī maz laiku vai vispār neveltī uzmanību saviem bērniem, kamēr tas būtu nozīmīgi. Viņu degunu priekšā bērni pa taisno iet pie velna.
Viņi ļauj saviem bērniem būt kopā ar sliktiem draugiem, atnest dēmonisku mūziku mājās un skatīties pasaulīgas televīzijas programmas.
Vecāki saka: “Es nezinu, kas atrodas mana dēla istabā.”
Kas ir noticis ar šiem vecākiem? Viņiem ir jāzina, kas ir dēla istabā un no kurienes tas uzradies. Viss, kas nenāk no Dieva, ir jātiek izmestam. Jums ir jāpasaka saviem bērniem, ka tikmēr, kamēr viņi dzīvo ar jums zem viena jumta un ēd pie viena galda, jūs nepieļausiet, lai dēmoniskas lietas būtu jūsu namā. Pretējā gadījumā namā nebūs Dieva svētības. Pēdējos piecdesmit gadus mēs esam pazaudējuši piecdesmit miljonus jaunu cilvēku tikai tāpēc, ka necīnījāmies par viņiem mūsu personīgajās ģimenēs.
Kāpēc mācītāju bērni visi bez izņēmuma iet pie velna? Es to nesaprotu. Man ir trīs dēli. Viens no viņiem ir biznesmenis, kas darbojas ar mūsu kalpošanas lietām, otrs ir aizņemts ar mūsu televīzijas staciju, bet trešais ir sludinātājs. Visi mani dēli mīl Kungu. Viņi kalpo Kungam, lai gan neviens viņus nepiespiež.
Iespējams, ka jums interesē, kāpēc viņi ir tādi. Tas notika tāpēc, ka mēs viņu audzinājām paklausībā un Kunga atmosfērā. Sapulcējoties pie pusdienu galda, mēs nekritizējām sludinātājus. Mūsu pusdienu galds nebija tā vieta, kur viņi varēja dzirdēt: “Ak, es esmu tik noguris kalpot Dievam, es nezinu, ko darīt.”
Viņi nekad nedzirdēja līdzīgas sarunas. Kad es izgāju no mūsu draudzes biroja piecos vakarā, es aizslēdzu durvis, atstāju visus mazos dēmonus iekšā, un teicu: “Palieciet šeit. Es ar jums pacīnīšos rīt no rīta.” Tad es gāju uz mājām un ļoti labi pavadīju laiku.
Mājās es nežēlojos sievai, kura klāja galdu, cik man bija smaga diena. Daudzi sludinātāji pārāk daudz stāsta savām sievām. Sievām ir savas problēmas, viņas nes savas nastas. Kāpēc vēl viņām būtu jānes vīru nastas? Tā rezultātā daudzas kalpotāju sievas nonāk līdz nervu sabrukumam.
Un tā – mani zēni izauga kā vienota ģimene namā, kur mēs pavadījām laiku kopā. Mēs vārtījāmies pa grīdu un cīnījāmies. Mēs spēlējām golfu un gājām peldēties. Pat Milānā, pat Honkongā, pat Jeruzalemē mēs gājām uz tuvāko ūdenstilpni un peldējāmies kopā. Mēs ēdām kopā.
Man nebija viņiem jāsaka, cik smagu nastu es nesu. Tas ir starp mani un Dievu. Sludinātājiem un viņu sievām ir jāiemācās atdot savu laiku Jēzum. Viņš ir mūsu “Nastu Nesējs”.
Ej pie savas ģimenes! Glāb tēvu, glāb vectēvu, tanti. Ej pie viņiem!
Tu teiksi: “Viņiem tas nepatiks.”
Nav svarīgi, patiks tas viņiem vai nē, tas vienalga ir labāk, nekā iet uz elli.
Tu teiksi: “Viņi mani nemīlēs.”
Nav svarīgi, vai mīl viņi tevi vai ne. Varbūt tu viņiem tik ļoti nepatīc. Kāda tam ir nozīme salīdzinājuā ar to, ka viņi aizies uz elli?
Lesters Samrels
