Es paskatījos lejā, uz pieticības un pazemības apmetni, uz kuru viņš norādīja. Visas godības spožumā, ko es tagad redzēju, tā pelēkums, likās, palielinājās vairākas reizes. Es biju izbijies no tā, ka izskatījos tik slikti, stāvot viņu klātbūtnē. Es atmetu to atpakaļ, lai būtu redzams ierocis zem tā, kas tagad mirdzēja vēl vairāk, kā iepriekš. Šī mirdzēšana bija tik spēcīga, ka, jo vairāk atmetu apmetni, jo lielāka cilvēku grupa, kas stāvēja manā priekšā, kļuva neredzama ieroča atspīduma dēļ. Tomēr es jutos daudz mazāk neērti, atklājot savu mirdzošo ieroci. Tāpēc es nolēmu noņemt apmetni pavisam nost, kamēr biju šeit, lai ar savu izskatu neizraisītu atbaidošas sajūtas tik lielas godības klātbūtnē.
Iestājās klusums, un es mierīgi stāvēju dažas sekundes. Es nebiju spējīgs redzēt sava paša ieroča spožuma dēļ. Es nesapratu, kāpēc arī nespēju dzirdēt. Tad es pasaucu Gudrību.
“Uzvelc savu apmetni atpakaļ”, – es izdzirdēju atbildi. Es tā arī izdarīju un atkal sāku neskaidri redzēt Lielās Zāles kontūras.
“Kungs, kas notika ar katru, kas bija šeit? Kāpēc viss atkal ir tik blāvs?”
“Tu šeit neko nevari redzēt bez šī apmetņa”.
“Bet tas tagad man ir virsū, bet es vēl joprojām nevaru labi redzēt”, – iebildu es, sajūtot briesmīgu izmisumu.
“Katru reizi, kad tu zaudē pieticību un pazemību, tu būsi akls patiesajā gaismā, un tev būs vajadzīgs laiks, lai atkal tu būtu spējīgs redzēt”.
Pat pie tā, ka es atkal sāku redzēt godību, tas nebija tā, kā iepriekš. Mana redze atgriezās, bet ļoti, ļoti lēni. Es biju tik sarūgtināts, ka to nav iespējams izteikt vārdos.
“Kur ir Pāvils? – jautāju es. – Es zinu, ka viņš grasījās man pateikt ko svarīgu”.
“Kad tu noņēmi savu apmetni, visi tie, kas bija šeit, aizgāja”.
“Bet kāpēc? Kāpēc viņi aizgāja tā iemesla dēļ, ka es noņēmu apmetni? Es taču tikai uztraucos par savu ārējo izskatu. Tas aizvainotu viņus?”
“Nē, viņi nebija aizvainoti. Viņi zināja, ka tu nevarēsi Mani ne redzēt, ne dzirdēt caur viņiem bez apmetņa. Tāpēc viņi atgriezās katrs savā vietā”.
Es biju vēl vairāk sarūgtināts pēc šāda apgalvojuma.
“Kungs, es zinu, ka tas, par ko viņi grasījās stāstīt, bija ļoti svarīgi. Vai viņi atgriezīsies šeit?”
“Tā ir patiesība, ka noņemot apmetni tu palaidi garām svarīgu atklāsmi. Tas tev būtu palīdzējis, bet ja tu no šī esi guvis mācību, lai nekad nenoņemtu apmetni atkal, īpaši tā iemesla dēļ, kāpēc tu to tikko izdarīji, tu iemācīsies citu svarīgu mācību”.
“Kungs, es domāju, ka guvu mācību. Es nekad neaizmirsīšu, ka tas ir slikti. Vai viņi nevar atgriezties tagad un padalīties ar to, kas tiem bija priekš manis? – jautāju es.
“Visa Patiesība un visa Gudrība nāk no Manis. Es tagad runāju caur ļaudīm, jo tie, caur kuriem Es runāju, ir daļa no vēsts. Kamēr tu paliki pietiekami pieticīgs un pazemīgs, nēsājot šo apmetni, Es varēju runāt ar tevi godībā. Katru reizi, kad tu to noņem, tu kļūsti garīgi akls un kurls. Es vienmēr runāšu ar tevi, ja tu vērsīsies pie Manis, bet Man ir jāizmaina veids, kādā Es runāju ar tevi. Es to nedaru, lai sodītu, bet lai daudz ātrāk palīdzētu tev atgūt savu redzi. Es tev došu vēsti, kuru grasījos nodot caur šiem lieciniekiem, bet tagad ir nepieciešams, lai tā tagad atnāktu pie tevis caur taviem ienaidniekiem. Tā atnāks pie tevis ar pārbaudījumiem, un lai to saņemtu, tev būs jānoliecas ļoti zemu. Tas – vienīgais veids, ar kuru tu atgūsi savu vīziju tik ātri, cik ļoti tu to vēlēsies”.
Riks Džoiners
