Katrs vīrietis, kurš jebkad ir apskāvis sievieti, katrs kalpotājs, kurš jebkad ir konsultējis pieaugušu cilvēku, ātri saprot, ka ir darīšana ar pagātnes rezultātiem un ietekmi. Tās nav klaudzošas augstpapēžu modeles kurpes, kuras skrien pēc palīdzības tiecoties pēc cilvēciskajiem apskāvieniem vai Dievišķiem vārdiem. Tās ir tās mazās meitenes kājiņas. Kājiņas, kuras ir formējušas grūtības, problēmas un cīņas.
Mēs, kuri kalpojam salauztām sirdīm un dzīvēm, kas ir pilnas ar grūtībām un vilšanos, redzam jaunas garīgās atmodas slāpes. Mēs redzam pie altāra skrienošās pieaugušās sievietes laikā, kad Tēvs dzird mazo kāju dipoņu. Tās skrien pie altāra. Tām vairs nav kur skriet. Tās ir saliektās mazās meitenes, kuras ir izaugušas, bet palikušas izliektas. Viņas ir pilnas ar nožēlu un noslēpumiem, rētām un traumām. Tām nākas skriet no vieniem apskāvieniem pie otriem, no viena vīrieša pie otra. Viņas skraidīja līdz tam brīdim, kamēr viņām apnika vērot, kā vienas un tās pašas lietas notiek atkal un atkal. Skriet bez virziena – tas ir kā ātri virzīties pa apli. Jūs tērējat daudz spēka, bet nenonākat ne pie kādiem rezultātiem. Tas man atgādina daudzu stundu nodarbību uz skrejceliņa, kad jūs no tā nokāpjat, noguris un izmircis, un saprotat, ka esat noskrējuši septiņas jūdzes, bet esat palikuši vienā un tajā pašā vietā.
Vai jums ir bijis tā, ka atskatoties uz savu dzīvi, sajust, ka ceļš jums ir atņēmis visus spēkus, bet jūs tā arī neesat sasniedzis mērķi?
Paskatieties uz savām kājām un padomājiet, ko viņas pastāstītu, ja varētu runāt. Kur viņas ir bijušas un no kurienes mukušas? Tās ir bērnu kājas, kuras kļuvušas lielākas, bet turpina sāpēt. Būtībā, visā pasaulē dzīvo daudz ievainotu cilvēku, kuru kājas ir izskrējušas cauri ugunij, steidzoties atpakaļ uz mājām. Tās centušās noslāpēt sāpes ar grēka palīdzību, bet nav ieguvušas to mieru, kuras ir meklējušas. Un tagad, nespēdamas raudāt par savām sāpēm, tās beidzot – skrien pie Kunga. Skrieniet, mazās kājiņas. Tēvs jūs gaida.
T.D.Džeiks
