Šis materiāls satur panorāmas redzējumu, kuru es saņēmu 1995.gada sākumā. Ir pilnīgi acīmredzams, ka tas tiek dots alegorijas formā, kā vairākums vīzijas un sapņu. Es pacentos pēc iespējas precīzāk nodot to, ko patiesībā redzēju un sajutu.
Mēs stāvējām Dieva Dārzā zem Dzīvības Koka. Likās, ka visa armija ir sapulcējusies šajā vietā, noliecot savus ceļus Kunga Jēzus priekšā. Viņš tikko deva mums pavēli atgriezties cīņas laukā to mūsu brāļu dēļ, kuri vēl joprojām bija saistīti, un tās pasaules dēļ, kuru Viņš turpina mīlēt. Tas bija brīnišķīgi tikai tāpēc vien, jo nāca no Viņa. Bet tas bija briesmīgi, par cik sapratām, ka mums būs jāatstāj Viņa majestātiskā klātbūtne un Dārzs, kura bija pati lieliskākā vieta, kādu man ir nācies redzēt. Atstāt šo visu un iet karā likās neizturami.
Kungs mūs turpināja uzmundrināt: “Es jums esmu devis garīgās dāvanas un spēku, tāpat arvien pieaugošu Mana Vārda un Manas valstības sapratni, bet pats lielākais ierocis, kurš jums ir dots, ir Tēva mīlestība. Ja jūs staigāsiet Mana Tēva mīlestībā, tad neviens jūs nespēs uzvarēt. Šī koka auglis – Tēva mīlestība, kas izpaužas Manī. Tai mīlestībai, kura ir Manī, ir jābūt jūsu ikdienas maizei”.
Lai cik nebūtu interesanti, Kungam nebija spilgta skaistuma, Viņa seja bija diezgan parasta. Bet šī žēlastība, ar kādu Viņš pārvietojās un runāja, darīja Viņu par pašu pievilcīgāko personu, kādu jebkad es biju redzējis. Viņš bija pārāks par cilvēku uzskatiem par cieņu un cēlsirdību. Neviens portrets, kurš pretendē uz to, lai nodotu Viņa izskatu, nespētu to izdarīt. Bet kaut kādā veidā vairākums no tiem patiešām atgādina Viņu. Es sāku domāt par to, ka Viņš bija viss, ko vien Tēvs mīl un vērtē. Viņš patiešām ir pilns žēlastības un patiesībās tādā mērā, ka vairs nekam, izņemot žēlastību un patiesību, nav nozīmes.
Kad es baudīju augli no Dzīvības Koka, manu dvēseli piepildīja domas par visu to lielisko, ko vien es zināju. Kad runāja Jēzus, tas atkārtojās, bet vēl majestātiskākā formā. Man pilnīgi noteikti negribējās pamest šo vietu. Es atcerējos, kā reiz nodomāju, cik skumji ir tiem eņģeļiem, kuri nedarīja neko citu, kā tikai pielūdza Viņu troņa priekšā. Taču tagad es zināju, ka nav nekā skaistāka un aizraujošāka, kā vienkārši pielūgt Viņu. Tā noteikti ir pati skaistākā debesu daļa. Bija grūti noticēt tam, cik bieži es cīnos ar garlaicību pielūgsmes laikā. Es zināju, ka iemesls tam bija tas, ka es neatrados Dieva klātbūtnē, domājot par visu.
PIELŪGSME GARĀ UN PATIESĪBĀ
Es biju stipru vēlmju pārņemts atgriezties atpakaļ un kompensēt to draudzes pielūgsmes laiku, kad es ļāvu savām domām bezmērķīgi maldīties, domājot par daudzām blakus lietām. Man tik spēcīgi gribējās izpaust Dievam savu sajūsmu un Viņa apbrīnu, ka nespēju vairs sevi novaldīt. Man bija nepieciešamība Viņu slavēt! Un tiklīdz es atvēru savu muti, kad izdzirdēju skaļu spontānu slavas skaņu, kas vienlaicīgi izlauzās no visu Dieva armijas karavīru mutēm. Es gandrīz aizmirsu, ka bez manis tur bija vēl kāds, bet visi mēs atradāmies pilnīgā vienotībā. Šo krāšņo slavu nav iespējams aprakstīt cilvēku valodā.
Kad mēs pielūdzām, no Kunga sāka nākt zelta mirdzums, pēc tam apkārt zeltam parādījās sudraba, bet pēc tam arī visas iespējamās krāsas ar tik bagātīgiem toņiem, kādus ar savām fiziskajām acīm nekad nebiju redzējis. Tā Kunga godība apņēma mūs visus, un mani pārņēma tik emocionāli pārdzīvojumi, kādus es agrāk neesmu pazinis. Kaut kādā veidā man kļuva skaidrs, ka Dieva godība tur bija klāt esoša vienmēr, bet kad Viņš kļūst par mūsu uzmanības absolūto centru, kas notiek pielūgsmes laikā, tad mums atveras acis, un mēs vienkārši sākam redzēt vairāk Viņa godības. Jo spēcīgāk mēs pielūdzām, jo vairāk godības mēs redzējām. Ja tās bija debesis, tad tas bija daudz-daudz labāk par to, par ko vien es varētu sapņot.
Riks Džoiners
