“Šie cietokšņi nav paredzēti tikai Manas tautas aizsardzībai, bet arī Manas armijas mobilizēšanai, apmācīšanai un izsūtīšanai pa visu zemi. Drīz iestāsies tumšākie laiki, bet mani ļaudis neslēpsies. Viņi ies uz priekšu, uzvarot ļaunu ar labu. Viņi būs uzvarētāji, kas nemīlēs savu dzīvi līdz nāvei un mīlot citus vairāk nekā savas pašu dzīves. Viņi būs bezbailīgi, kurus Es sūtīšu pirms Es atgriežos. Pat viņu pravietojumi radīs šausmas Manu ienaidnieku sirdīs. Viņiem nebūs bailes. Viņi mīlēs. Mīlestība ir daudz spēcīgāka par bailēm, un viņu mīlestība iznīcinās baiļu spēku, kas turēja cilvēci verdzībā jau no paša sākuma. Tāpēc, ka viņi ir izvēlējušies ik dienas nomirt sev, nāves bailēm nav nekādas varas pār viņiem. Tas viņiem dod spēku pār katru ienaidnieku, kuru spēks – bailes. Es vienreiz nomiru, bet augšāmcēlos, lai mūžīgi dzīvotu, un tie, kas Mani pazīst, var nebaidīties no nāves. Tāpēc tie, kas Mani pazīst, sekos Man, lai kur Es ietu..
Katra no Manām mājvietām būs ielejā, līdzīgi šai. Tajā ir dzīvība, kāda tā bija uz zemes pirms grēkā krišanas, jo Mans izpirkšanas spēks atkal ir atnesis īstu dzīvību. Manas mājvietas tiks celtas tikai tur, kur visi Mani avoti saplūst vienā. Tāpat, kā lielas celtnes uzceļ dažādi meistari, tāpat arī manu māju. Tikai tad, kad viņi strādā kopā, viņi varēs uzcelt Manu māju.
Kā tu šeit redzi, Maniem celtniekiem būs gudrība, lai pabeigtu projektu, pirms sākt būvēt. Katra no manām mājām lieliski iederēsies apkārtnē, kur tā atrodas, bet ne pēc cilvēciskiem standartiem, bet gan pēc Maniem. Pirmais posms, ko veic Mani celtnieki – apskates posms. Viņiem ir jāiepazīst apkārtne, jo Es esmu paredzējis šo zemi Savai tautai. Kad tu cel ar Manu gudrību, viss, ko tu cel, tas lieliski saplūdīs ar apkārtni”.
Tad es stāvēju pie viena no strautiem ielejā. Es gāju pa to līdz kalna virsotnei. Kad es nonācu tuvu virsotnei, tad es izdzirdu skanam šausmīgas skaņas. Kad es palūkojos uz ieleju, tad varēju redzēt karus un lielas zemestrīces, kas burtiski pārplēsa zemi uz pusēm, vētras un ugunsgrēkus, kas, likās, pilnībā aptvēra ieleju. Tas bija tā, it kā es stāvētu uz robežas starp debesīm un elli, lūkojoties tieši ellē. Kaut kādā veidā es zināju, ka visa elle bija bezspēcīga iebrukt ielejā, taču skats bija tik šaušalīgs, ka es pagriezu muguru uz ielejas pusi. Tad es sajutu Gudrību, stāvam man blakus.
“Šī – tā vieta, kur tev ir jādzīvo, starp nāvi un dzīvību. Nebaidies, bet tici. Tu biji vājš, bet tagad Es esmu ar tevi, tāpēc esi drosmīgs un stiprs. Bailēm nav jāvalda pār tevi – nedari neko baiļu vadīts.
Dari visu, ko tu dari, mīlestības vadīts, un tu vienmēr noturēsi uzvaru. Mīlestība – drosmes avots. Mīlestība beigās triumfēs. Uzmundrini Manus celtniekus ar šiem vārdiem”.
Riks Džoiners