Sēžot blakus ērglim, es iegrimu dziļās pārdomās par to, ko viņš teica. Beidzot, es teicu: “Es zinu, ka Gudrība tagad runā ar mani caur tevi, jo es dzirdu Viņa balsi, kad tu runā. Es biju tik pārliecināts par sevi pirms šīs pēdējās kaujas, ka gandrīz mani aizrāva tā pati augstprātība un pašpārliecinātība, kas bija tiem cilvēkiem, un varēju viegli nokļūt gūstā kopā ar viņiem, ja vien Gudrība nebūtu mani apturējusi. Manī iedegās naids pret ienaidnieku un šīs jūtas bija lielākas, nekā vēlēšanās atbrīvot savus brāļus, lai gan pēdējais bija daļa no tā, kas mani vadīja. Kopš brīža, kad es pirmo reizi pienācu pie kalna un iesaistījos lielajā cīņā, lielākā daļa no tā labā, ko es darīju, kā tagad es to saprotu, tika darīts nepareizu motīvu dēļ, bet daudzi slikti darbi tika izdarīti ar labiem nodomiem. Jo vairāk es sāku saprast, jo mazāk esmu pārliecināts par sevi”.
“Droši vien tu ilgu laiku pavadīji ar Gudrību”, – atsaucās ērglis.
“Viņa bija ar mani ilgu laiku, pirms es pamanīju viņā Kungu. Bet baidos, ka biežāk es pretojos Viņam. Tagad es jūtu, ka man vēljoprojām trūkst kaut kas ļoti svarīgs. Tas, kas man noteikti ir nepieciešams, pirms es atkal dodos kaujā, bet es nezinu, kas tas ir”.
Lielās ērgļa acis caururbjoši manī lūkojās, kad viņš atbildēja: “Tu jau pazīsti Gudrības balsi, kad Viņš sarunājas ar tevi tavā sirdī. Tu labi mācies, jo uz tevis ir mantija. Tas, ko tu jūti tagad, – tā ir patiesa ticība”.
“Ticība! – es izsaucos. – Es runāju par nopietnām šaubām!”
“Tu esi pietiekoši gudrs, lai varētu sevī šaubīties. Bet tas, kam piemīt patiesa ticība, paļaujas uz Dievu, nevis pats uz sevi vai savu ticību. Tu esi tuvu tai ticībai, kas var un kam vajag pārcelt šo kalnu. Ir pienācis laiks pārcelt to uz tādām vietām, kur tas nekad nav bijis. Bet tev ir taisnība, tev vēl joprojām trūkst kaut kas ļoti svarīgs. Tev vēl ir jāsaņem Ķēniņa lielā atklāsme. Kaut arī tu uzkāpi kalna virsotnē un sastapi katru patiesību savā ceļā, kaut arī tu pabiji Dieva Dārzā, baudīji Viņa Dēlu, vienalga tu saproti vien daļu no Dieva plāna, un arī to tikai virspusēji”.
Es sapratu, ka tā bija patiesība, tāpēc dzirdēt šos vārdus bija kā mierinājums. “Es tik bieži nepareizi spriedu par daudziem cilvēkiem un situācijām. Līdz pat šai dienai Gudrība daudz reizes izglāba manu dzīvību, bet vēl joprojām Gudrības balss manī skan ļoti klusi, bet manas personīgās domas un jūtas vēl aizvien ir skaļas un prasīgas. Es daudz labāk dzirdu, kā Gudrība runā caur tevi, nekā dzirdu Viņu savā sirdī. Tāpēc es zinu, ka man vienmēr ir jāatrodas līdzās tev”.
“Mēs esam šeit, jo esam vajadzīgi tev, – teica ērglis. – Mēs šeit esam arī vēl tāpēc, ka tu esi vajadzīgs mums. Tev ir dotas tādas dāvanas, kādas nav man, bet man ir tādas, kādas nav tev. Pēc personīgās pieredzes tu esi piedzīvojis to, kas nebija man, bet es piedzīvoju to, ko tu nekad nezināji. Ērgļi tev ir doti līdz tam brīdim, kamēr pienāks gals, bet tu esi dots mums. Es kādu brīdi būšu ļoti tuvu tev, bet pēc tam manā vietā tev tiks doti citi ērgļi. Visi ērgļi ir atšķirīgi. Mums ir dots zināt Kunga noslēpumus tikai visiem kopā, bet nevis atsevišķi pa vienam”.
Riks Džoiners
