Viss Dieva darbības lauks sākas tad, kad cilvēks sāk ticēt, jo katrs tic Dievam savā veidā. Bet tad, kad mēs neticam, Dieva ķēdē trūkst mūsu posms. Mēs neesam svešie, mums nav vajadzīga vīza, lai ieietu Valstībā. Mums nav jācenšas slepeni ielīst pa vārtiem, “…iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma”, – saka Jēzus Mateja 25:34. Dievs – nav vienkārši kaut kāds Dievs, Viņš nav tikai Ābrahāma Dievs. Viņš – MANS Dievs. Viņš iepazīstina ar Sevi katru no mums kā individuālu personību. Kad mēs nākam pie Dieva ticībā, mēs burtiski atnākam mājās. Mēs nemēģinām iekļūt ar grūtībām, kā svešā teritorijā. Tur priekš mums viss ir gatavs, tur visi gaida mūsu atnākšanu, mūs tur gaida, kad mēs sākam ticēt, un tad viss nonāk kustībā.
Bībele nav vēl viena vēstures grāmata par nacionālajiem notikumiem. Tajā aprakstīti Dieva darbi un mijiedarbība ar tādiem cilvēkiem kā Dāvids, Daniēls, Nātanaēls, Lācars, Nikodēms un Sīmanis Pēteris: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” (Jāņa 21:15). Ar Kristu nevar būt parastas savstarpējās attiecības. Katram vīrietim un katrai sievietei ir īpašas attiecības ar Kristu, kādas nav nevienam citam. Tā ir savstarpējā ticība. Katrs tic Dievam savādāk, atbilstoši Dieva plānam. Mēs skatāmies uz Dievu no savām pozīcijām un tādā pašā veidā ticam Viņam. Mums nav jācenšas kļūt par Pāvilu, vai Vesliju, vai Viglsfortu. Viņš mums piedāvā vienkārši ticēt, uzticēties Viņam un iet tur, kur Viņš mūs ved. Visas problēmas – Viņa problēmas. Bet mums ir vienkārši jāiet.
Reinhards Bonke
