Lūk trīs liecības no Rakstiem, kas parāda dvēseļu iekarošanas kalpošanas svarīgumu (Lūkas 15:1-19);
PIRMĀ LIECĪBA: ” Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga” (Lūkas 15:7).
Debesis līksmo, kad apmaldījies cilvēks atnāk pie Kristus. Viens izglābts cilvēks atnes Dievam daudz lielāku prieku, nekā deviņdesmit deviņi jau izglābtie. Atrast un izglābt tos, kuri ir tālu no Dieva – tāds ir kalpošanas pamatmērķis Dieva Valstībā.
OTRĀ LIECĪBA: Labais gans, kas parādīts Rakstos, atstāj deviņdesmit deviņas avis un iet pasaulē, kalnos, sastopoties ar briesmām, lai meklētu nomaldījušos avi (Lūkas 15:4).
Gans nesēž drošā aplokā, rūpējoties par avīm, bet gan iet pie pazudušajām. Kristus, Labais Gans, šodien turpina savu kalpošanu caur mums.
TREŠĀ LIECĪBA: Gādīga saimniece, kas parādīta Bībelē, nesēž ērtā krēslā, pārskaitot un rūpīgi attīrot vērtīgās monētas. Tā vietā, viņa dienu un nakti rūpīgi meklē pazudušo monētu līdz tam brīdim, kamēr tā to atrod (Lūkas 15:8).
Šajā līdzībā pazaudētā monēta simbolizē neatgrieztos. Taču mūsdienās aina bieži neizskatās tā, kā tā ir aprakstīta Bībelē. Svētdienas sapulcēs mācītājs “attīra” monētas, kuras atrodas viņa rokās – jau glābtos draudzes locekļus. Bet “pazaudētās monētas” neviens nemeklē.
Svētdienu pēc svētdienas, monētas “tiek attīrītas līdz mirdzumam”. Nedēļu pēc nedēļas kalpošana ir adresēta tiem, kuri jau ir iemantojuši glābšanu.
Kristus nevar iemantot neticīgos, ja kristieši neiet pie viņiem. Neatgrieztā pasaule var ieraudzīt Viņu un Viņa mīlestību tikai caur Viņa sekotājiem. Kungs vēlas glābt pazudušos, bet to Viņš var izdarīt tikai caur tiem, kuros Viņš mājo. Dievs nav aicinājis ticīgos tādai kalpošanai, kurā nav iekļauta dvēseļu iekarošana. Ļaujiet Kristum dzīvot jūsos, liecināt un kalpot caur jums. Tajā – kristīgās dzīves jēga.
T.L.Osborns
