Man nav ne mazākā priekšstata par to, cik ilgi ilga šī pielūgsme. Iespējams, pāris mēnešus. Vienkārši nav nekādas iespējas, ar kuras palīdzību varētu izmērīt uzturēšanās laiku Dieva godībā. Uz kaut kādu brīdi es aizvēru acis, par cik godība, kuru es redzēju ar savu sirdi, bija tikpat varena, kā tā godība, kuru es redzēju ar savām fiziskajām acīm. Atverot acis, es biju pārsteigts tajā, ka Kungs vairs nestāvēja tur, bet Viņa vietā atradās pāris eņģeļi. Viens no tiem nāca pie manis un teica: “Aizver vēlreiz acis”. Tā izdarot, es atkal ieraudzīju Tā Kunga godību, kas man atnesa milzīgu prieku.
Tad eņģelis paskaidroja: “Tas, ko tu redzi ar savām sirds acīm, ir daudz reālāks, nekā tas, ko tu redzi ar fiziskām acīm”. Daudz reizes es esmu teicis tos pašus vārdus, bet cik maz patiesībā es tos sapratu! Eņģelis turpināja: “Tieši tāpēc Kungs teica Saviem pirmajiem mācekļiem, ka viņiem būs labāk, ja Viņš aizies, lai Svētais Gars varētu nākt. Kungs mājo tevī. Tu to esi mācījis daudzas reizes, bet tagad tev ir jādzīvo ar to, jo tu esi baudījis no Dzīvības Koka”.
Pēc tā eņģelis mani aizveda atpakaļ pie vārtiem. Bet es protestēju, par cik negribēju pamest šo vietu. Eņģelis ar izbrīnu paskatījās uz mani, bet pēc tam paņēma mani aiz pleciem un paskatījās tieši man acīs. Un tikai tad es ieraudzīju, ka tas bija eņģelis, kuru sauca Gudrība. “Tev nevajag pamest šo dārzu, jo tas taču atrodas tavā sirdī, tā kā Pats Radītājs dzīvo tevī. Tu esi izvēlējies pašu labāko: pielūgt Viņu un mūžīgi būt Viņa klātbūtnē, un tas nekad tev netiks atņemts”.
Es piekritu tam, ko teica Gudrība, bet pēc tam paskatījos uz Dzīvības Koka augļiem. Man tā sagribējās salasīt tos pēc iespējas vairāk, lai paņemtu sev līdzi. Zinot manas domas, Gudrība maigi mani pavilka: “Nē, pat šie augļi, kas salasīti bailēs, sapūs. Šie augļi un šis koks atrodas tevī iekšienē, par cik Viņš dzīvo tevī. Tev ir jātic tam”.
Es aizvēru acis un mēģināju atkal ieraudzīt Kungu, bet man nesanāca. Kad es atvēru acis, Gudrība tā arī stāvēja man blakus un skatījās uz mani. Ar lielu pacietību viņa atkal sāka paskaidrot: “Tu esi nogaršojis, kas ir debesis. Cilvēks, kurš ir iepazinis šo garšu, negrib atkal atgriezties kaujas laukā. Tici man, neviens negrib pamest skaidro Dieva klātbūtni. Apustulim Pāvilam, kurš pabija šeit, līdz savas dzīves beigām bija iekšējā cīņa: vai palikt un strādāt tam Kungam, vai atgriezties šeit, lai ieietu savā mantojumā. Bet viņa mantojums arvien pieauga, kad viņš palika uz zemes. Tagad, esot īsta pielūdzēja sirdij, tu vienmēr tieksies uz šejieni, un tu to varēsi izdarīt, kad ieiesi patiesā pielūgsmē. Jo vairāk tu veltīsi uzmanību Dievam, jo lielāku godību tu ieraudzīsi neatkarīgi no tā, kur tu atradīsies”.
Gudrības vārdi beidzot mani nomierināja. Es atkal aizvēru acis, lai vienkārši pateiktos Kungam par šo brīnišķīgo piedzīvojumu un par dzīvi, kuru Viņš man ir dāvājis. Un tad es atkal redzēju Viņa godību, un manu dvēseli piepildīja visi iepriekšējās pielūgsmes emocionālie pārdzīvojumi. Kunga vārdi, kas bija vērsti uz mani, izskanēja tik skaidri un skaļi, ka es nešaubījos tajā, ka dzirdu tos ar savām ausīm: “Es nekad tevi neatstāšu un nepametīšu”.
“Kungs, piedod man manu neticību, – atbildēju es. – Lūdzu, palīdzi man Tevi nekad neatstāt un nepamest”.
Riks Džoiners
