Meteorologi runā par valdošo vēju. Vēja virziens bieži mainās, tomēr ir normāli vai vispārīgi virzieni, kā piemēram, no rietumiem. Gaisa plūsma parasti iet šajā virzienā. Taču ir arī valdošais vējš no debesīm. Dienu un nakti Svētais Gars pastāvīgi izlejas ar tīru godības svaigumu, vienmēr tiecoties uz mums.
Mēs visi runājam par Dieva spēka kustību atbildē uz mūsu lūgšanām. Tā tas arī ir. Taču tajā ir arī kaut kas cits. Dievs virzās uz MUMS, turklāt visu laiku ar valdošām svētību un spēka plūsmām. Dievs neizlejas pār mums pēkšņos, nejaušos vai negaidītos uzliesmojumos. Viņa suverēnā griba neizpaužas tādā veidā. Viņa griba ir tajā, ko māca Raksti, bet tur ir teikts, ka Dievs – tās nav vājas izpausmes šodien un nikns spēks rīt. Lai izmērītu Dievu, mums nav vajadzīgi barometri un termometri. Viņš nenāk pie mums tikai reizēm, lai dziedinātu vai atmodinātu, bet Viņš ir ar mums visu laiku – lai tikai mēs esam ar Viņu pastāvīgi. Viņam nav garastāvokļa periodi. Vasarsvētku atmoda mainīja veco priekšstatu par Dievu kā Dievu, kurš periodiski apmeklē, lai īstenotu atmodu. Mūsu Dievs – pastāvīgas atmodas Dievs. Viņš nenāk pie mums tur, kur mēs atrodamies, jo nekad nav pametis mūs. Tā bija jauna reformācija, doktrināla atklāsme, kas izmainīja Draudzes seju kopš Lutera “attaisnošanas ticībā”. Tajā izpaužas Svētais Gars ticībā. Gars nonāca, lai būtu ar mums, Viņš nenāk un neaiziet noslēpumainā un nesaprotamā veidā. Jēzus runā par pastāvīgu vēju, Gars “pūš”, bet Viņš negaida uz mums rītdien, ja atrodas šeit šodien. Dievam nav nenoteiktības faktora, bet mūsu ticību var raksturot ar šo īpašību. Vasarsvētku dienā vējš nolaidās augšistabā un kopš tā laika nepārtrauc Savu kustību.
Reinhards Bonke
