Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca virsnieks un sāka karsti lūgt pēc palīdzības: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.”” (Mateja 8:7).
“Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” (Mateja 8:8-9).
Dzirdot tādus vārdus, Jēzus bija izbrīnīts un teica mācekļiem: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis” (Mateja 8:10). Virsnieks apzinājās Jēzus varu. Viņa ticība tika apbalvota, kad Jēzus pievērsās viņam un teica: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā” (Mateja 8:13).
Bībelē ir rakstīts, ka kalps izveseļojās tajā pašā stundā. Virsnieks ticēja Jēzus Kristus vārdu spēkam. Citiem vārdiem runājot, viņš ticēja tam, ka nebija vajadzības Jēzum nākt uz viņa mājām. Jēzum pietika vien pateikt vārdu par kalpu, lai tas izveseļotos. Virsnieka lielā pārliecība un ticība aizskāra Jēzus sirdi.
Daudzi cilvēki šodien domā, ka nav jēgas lūgt, ja viņi neko neredz ar savām fiziskajām acīm. Kopš tā brīža, kad mums tika dots Dieva Vārds, mēs varam piedzīvot Jēzus Kristus dievišķo darbu ticībā, bet ne no redzamā, jo neviena rakstu zīme neizzudīs no Dieva Vārda, pat ja debesis un zeme pārstās eksistēt. Lai ticētu, ir jāieliek savas ticības pamats Dieva Vārdā, neatkarīgi no apstākļiem.
Ābrahāmam bija deviņdesmit deviņi gadi, bet Sārai astoņdesmit deviņi, bet viņi neticēja tam, ko viņiem teica apstākļi. Viņi ticēja Dieva Vārdam, neskatoties uz to, ka paši jau bija veci. Viņu ticība balstījās ne uz miesas stāvokļa. Ābrahāma un Sāras ticības pamats bija Dieva Vārds, Kurš bija spēcīgs turēt Savu Vārdu un dot tiem apsolīto dēlu.
“Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu. Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: tāds būs tavs dzimums. Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi – viņam varēja būt jau simts gadu – un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību” (Romiešiem 4:17-22).
Ābrahāma ticības pamats bija Dieva apsolījums, neskatoties uz to, ka viņš neko nespēja redzēt ar savām acīm, neko nedzirdēja ar savām ausīm un neko nespēja sataustīt ar rokām. Dieva tronis nespēs pastāvēt, ja Dieva rokās nav Viņa Paša sastādīts un parakstīts dokuments.
Visi Dieva vārdi, kas ir uzrakstīti Bībelē, – tas arī ir garīgais Dieva dokuments. Bībelē ir rakstīts: “…bet Dieva vārds paliek mūžīgi” (1.Pētera 1:24) un “jo Tu esi pār Savu vārdu paaugstinājis Savus apsolījumus” (Psalmi 138:2).
Ticīgajiem nav jāpaļaujas uz savām emocijām un cilvēcisko pieredzi, bet stingri jātic Dieva Vārdam, kurš ir autoritāte Pašam Dievam.
Dāvids Jongi Čo
