Nesaprotiet mani nepareizi. Dievs ir bagātīgi mūs ar Kenetu svētījis, un mums ir viss. Bet galvenā mūsu sirds vēlme – izpatikt Dievam. Mēs gribam izdarīt to, kam esam aicināti, un noiet savu distanci līdz galam. Un tam mums nav žēl pat visa sava dzīve.
Redziet, kā ir teikts 1.Korintiešiem 9:24, ka katram, kas paveiks savu distanci, pienākas balva. Bet lai to saņemtu, ir jāsamierina sava miesa.
“Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams” (1.Korintiešiem 9:25-27).
Kādā Bībeles tulkojumā ir teikts: “Es samazinu savas miesas nozīmi un atdodu to verdzībā”. Mēs nedrīkstam ļaut miesai valdīt pār mums. Mums ir jābūt garā un pastāvīgi miesa ir jāsit krustā.
Tas, ko mēs darām vai ko nedarām, nosaka, cik daudz Dieva spēks izpaudīsies mūsos. Dieva godība pieder tiem, kas nedzīvo pēc miesas un neļauj savai grēcīgajai dabai valdīt pār sevi.
Pirms šī pasaule tiks iznīcināta, Dievs paņems Savu krāšņo Draudzi – cilvēkus, kuri nedzīvo savās iegribās. Viņš cels draudzi, kura visā izpaudīs Viņa godību.
Glorija Koplenda
