Kad vecākajās skolas klasēs es spēlēju amerikāņu futbolu, es vienmēr smaidīju, dzirdot, kad kāds no puišiem sezonas sākumā teica: “Es pamēģināšu uzspēlēt!” Es jau no paša sākuma zināju, ar ko tas beigsies.
Kad tādi puiši nokļūst laukumā, pār tiem pāries veltnis, un viņi nebūs komandas spēlētāji.
Viens no iemesliem, kā dēļ es to zināju, bija tas, ka es sapratu, ar ko viņiem nāksies sastapties.
Viņi satiksies ar puišiem, kuru dzīvē pati lielākā aizraušanās – tas ir nolikt uz zālāja pretinieka komandas spēlētāju. Šie puiši, kuri pastāvīgi trenējas un uztur labu fizisko formu. Puiši, kuri spēles dēļ ir gatavi ciest muskuļu spazmas, zilumus, pārsistu degunu un vēl visu kaut ko, par ko pat viņiem nemaksā naudu.
Kad jūs spēlējat pret tādiem puišiem, jūs neko nevarat tiem likt pretī, ja domājat par to, ka tikai pamēģināsiet spēlēt šo spēli. Pret viņiem ir jāiziet, zinot, cik stipri jūs mīlat šo spēli.
Jums ir jāpieņem lēmums spēlēt tā dēļ, lai uzvarētu. Jums tik spēcīgi tas ir jāvēlas, ka, pat tad kad jūs sit no visām pusēm, jūs sakāt: “Es vienalga uzvarēšu!”
Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet. Jūs nogāzīs gar zemi, un galu galā jūs aizskriesiet uz ģērbtuvi laikā, kad jūsu komanda turpinās cīnīties laukumā un sauks to par izklaidi.
UZVAROT TICĪBAS DZĪVĒ
Kļūstot par ticīgo, es uzzināju, ka līdzīgi varētu teikt arī par dzīvi ticot Dievam. Šis ir visaizraujošākais un spēcīgākais piedzīvojums, bet tas nenostrādā priekš tiem, kuriem ir tāda attieksme: pagaidīsim un paskatīsimies, kas būs. Tas neatnesīs rezultātus priekš cilvēkiem, kuri dzirdēs dažus sprediķus par ticību un teiks: “Es pamēģināšu dzīvot ticībā”. Ja jūs gribat uzvarēt ticības dzīvē, jums patiešām tas ir jāgrib. Jums ir jābūt tādai pašai attieksmei, kā Ābrahāmam.
Runa ir par cilvēku, kurš gribēja staigāt ticībā! Ābrahāms uzstādīja šo standartu!
Viņš gribēja staigāt Dieva spēka izpausmēs vairāk, nekā jebko citu uz zemes. Viņš to gribēja vairāk, nekā savu ģimeni. Viņš to gribēja vairāk, nekā savu personīgo dzīvi. Viņš tik ļoti stipri vēlējās Dievu, ka viņš noticēja Viņa Vārdam un rīkojās pamatojoties uz to, neskatoties uz to, ko par to domāja vai runāja citi cilvēki.
Jūs to varat ieraudzīt pēc tā, kā viņš noreaģēja uz to, ka Dievs teica, ka viņam esot simts gadus vecam un viņa deviņdesmit gadus vecajai sievai piedzims bērns. Viņam pietika spēka ne tikai tam noticēt, bet viņš arī veica publisku paziņojumu: “Es esmu daudzu tautu tēvs”. “Turpmāk nesauciet mani par Ābrāmu. Sauciet mani par Ābrahāmu, daudzu tēvu!”
Jūs varat iedomāties, kā uz to reaģēja cilvēki? Laikam jau, Ābrahāms priekš viņiem kļuva par apsmieklu. Iespējams, viņi nesmējās par viņu tieši sejā, jo viņš bija pats bagātākais cilvēks visā apkaimē, bet es esmu pārliecināts, ka aiz viņa muguras viņi rādīja uz viņu ar pirkstu un teica: “Šim večukam galīgi jumts aizbraucis! Ir neiespējami, ka viņam un viņa vecajai neauglīgajai sievai tādā vecumā piedzims bērns. Tas nav iespējams”.
Taču laikā, kad viņi smējās, Ābrahāms ticēja. Viņš attiecās būt tā vadīts, ka tas būtu neiespējami. Kā rakstīts vēstulē Romiešiem 4:19-21 “Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi – viņam varēja būt jau simts gadu – un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt”.
Kad pienāca laiks dzīvot ticībā Dieva Vārdā, Ābrahāms bija gatavs pārbaudījumiem. Tāpat kā tie puiši, ar kuriem es spēlēju amerikāņu futbolu, viņš viss bija spēlē. Simts procenti veltījies tam, lai ticētu Dievam.
Kenets Koplends