NOLIECIET APSARDZI SAVĀM LŪPĀM
Ļaujiet man atkārtot – tas ir garīgs likums. Tas vienmēr darbojas. Nav svarīgi, kas jūs esat, to nav iespējams apiet: tas, kas jums ir šodien, ir rezultāts tam, ko jūs runājāt vakar. Kā Jēzus teica Lūkas evaņģēlijā 6:45 “Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā”.
Mēs dzīvojam tā ieskauti, kas radīts ar vārdiem un atbalstīts ar vārdiem. Dievs lietoja ticības vārdus, lai radītu šo pasauli, un tagad mēs lietojam mūsu vārdus tam, lai radītu savu pasauli. Tāds bija Viņa plāns no paša sākuma. Viņš galvenokārt mums deva vārdus nevis priekš saziņas. Viņš mums deva vārdus, lai atbrīvotu spēku, un tiem vienmēr ir ietekme.
Bībele apstiprina to atkal un atkal: ” Nāve un dzīvība stāv mēles varā…” (Salamana pamācības 18:21). Tāpēc mūsu vārdi – tā ir nopietna lieta. Kā teica Jēzus: ” Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā” (Mateja 12:36).
Jēzus neteica, ka mēs nekad nedrīkstam jokoties un smieties. Mums, ticīgajiem, ir jāsmejas un jābūt priecīgiem visu laiku. Mums vienkārši ir jāapzinās, ka vārdi, kas izteikti neticībā – tas vairs nav joks. Tie kļūst “ļauni” (Ebrejiem 3:12), vai tukši, jo neatbilst Dieva Vārdam.
Mums nav jārunā muļķības, līdzīgas kā: “Jā, es atnākšu, ja mani nenotrieks vilciens. Ha-ha-ha”. Tie nav smieklīgi vārdi. Neatkarīgi no tā, vai tie tika izteikti kā joks vai visā nopietnībā, viņi dod velnam tiesības īstenot tos. Tāpēc sargieties no tādiem vārdiem. Lūdziet, kā lūdz Dāvids: “Pasargi, ak, Kungs, manu muti un sargi manas lūpas!” (Psalmi 141;3), un pieņemiet stingru lēmumu runāt Dieva priekšā tikai ticības vārdus.
“Bet, brāli Koplend, kad man ir darīšana ar grūtām situācijām, es ne vienmēr jūtu, ka man gribētos runāt ticības vārdus”.
Nav nekādas nozīmes, ko jūs jūtat. Ja jūs gribat izmainīt šīs smagās situācijas, jums ir jātic un jārunā tikai tas, ko par tām saka Dievs. Tā vietā, lai runātu par to, kā jūs jūtaties, jums ir jāievēro vienkāršas instrukcijas, kuras Jēzus deva Marka evaņģēlijā 11.nodaļā: runāt ticības vārdus un ticēt, ka jūsu teiktais īstenosies.
Bet ļaujiet man jūs laicīgi brīdināt, ka tam, lai to izdarītu, jums nāksies ņemt varu pār sevi, jo miesa ir miesa. Viņa saņem visu informāciju no dabīgās sfēras. Tāpēc viņa grib redzēt un just, pirms ticēt un runāt.
Ja atstātu jūsu miesu bez pieskatīšanas (manu un jebkura cilvēka), viņa uzvedīsies, kā Toms Jāņa evaņģēlija 20.nodaļā. Kad viņš izdzirdēja par to, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, viņš teica: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu” (25.pants).
Toms izvēlējās ticēt savām dabiskajām maņu sajūtām, bet ne vārdam, kuru viņš dzirdēja. Viņš izvēlējās šaubas ticības vietā un izdarīja to pēc savas gribas. Pāris dienas vēlāk viņš ieraudzīja Jēzu personīgi un iesaucās: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Viņš noticēja tam, ko ieraudzīja, jo viņa ticība balstījās uz dabīgajiem pierādījumiem, bet Jēzus teica, ka tas nav Dieva ticības veids. Viņš teica: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (29.pants).
Nav iespējams saņemt Ābrahāma svētības ar Toma ticības palīdzību! Tāpēc nesekojiet Toma piemēram. Nerunājiet, kā viņš un kā runā šī pasaule: “Redzēt nozīmē noticēt”. Jums ir Dieva ticība, kura saka: “Noticēt nozīmē ieraudzīt”. Sekojiet Jēzus piemēram un runājiet kopā ar apustuli Pāvilu; “es ticēju, tāpēc es runāju. – Arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam” (2.Korintiešiem 4:13).
Kenets Koplends
