Es vienmēr meklēju iespēju liecināt par manu Pestītāju, lai kur arī es būtu. Kad es biju uz kuģa, kāds man teica par izklaidēm, kuras viņi plāno rīkot, un man jautāja, vai es negribu piedalīties. Kad viņi man teica, ka noslēgumā plāno dejas, tad es palūdzu, lai pieraksta mani un es nodziedāšu dziesmu pirms dejām. Tad es sāku lūgt.
Kad pienāca ballīte un pienāca mana kārta, es piegāju pie klavierēm, lai nodziedātu savu “Izpirkšanas dziesmu”. Sieviete – pianiste, kura bija mazāk kā puse apģērbta – paskatījās uz notīm un teica: “Es nevaru spēlēt tādu mūziku”. Es teicu: “Cienītā, esiet mierīga, man mūzika un vārdi ir iekšienē”.
Un tad es sāku dziedāt:
“Ja vien es spētu par Viņu pastāstīt tā, kā es Viņu pazīstu,
Par manu Pestītāju, Kurš ir apgaismojis manu ceļu.
Ja vien es Viņam varētu pastāstīt, cik dārga man ir Viņa klātbūtne,
Es esmu pārliecināts, ka tu šodien Viņu padarītu par savu.
Ja vien es spētu pastāstīt, ja vien es spētu pastāstīt,
Ka Viņa klātbūtne kā saule apspīd manu ceļu,
Es to izstāstītu, es to izstāstītu.
Es esmu pārliecināts, ka tu šodien Viņu padarītu par savu”.
Deju vakars nenotika, bet viņi novadīja lūgšanu vakaru. Viņi raudāja, un seši jauni vīrieši Dieva spēkā izglābās manā kajītē. Katru dienu Dievs glāba ļaudis uz šī kuģa.
“Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību” (2.Timoteja 4:2).
Smits Viglsforts