Es dzirdēju aizkaitinājumu tā Kunga balsī, kad Viņš to teica. Es jutu, ka tas bija tas pats aizkaitinājums, kuru Viņš izjuta pret Saviem mācekļiem Evaņģēlijos. Es nekavējoties sapratu, ka Viņa aizkaitinājums parasti atnāca tad, kad viņi sāka skatīties uz saviem trūkumiem vai neveiksmēm.
“Kungs, piedod, – es lūdzu, – bet Tava klātbūtne ir tik milzīga. Kā es varu atturēt sevi no nenozīmīguma sajūtas, kad esmu tik tuvu Tev, kā tagad?
“Tu esi nenozīmīgs, bet tev ir jāmācās palikt Manā klātbūtnē bez skatīšānās uz sevi. Tu nebūsi spējīgs dzirdēt Mani vai runāt ar Mani, ja skatīsies uz sevi. Tev vienmēr būs trūkumi. Tu vienmēr būsi necienīgs tam, ko Es tev aicinu darīt, bet tā nekad nebūs tava proekšrocība vai nopelni, kuri liks Man tevi lietot. Tu nedrīksti skatīties uz saviem trūkumiem, bet tev ir jāskatās uz Manām priekšrocībām. Tev ir jāpārstāj skatīties uz saviem personīgajiem trūkumiem un jāpievēršas Manai taisnībai. Kad tu tiec lietots, tad tas ir tieši tāpēc, kas Esmu Es, bet ne tu.
Tu sajuti Manas dusmas, par cik sāki skatīties uz sevi. Tās ir tās pašas dusmas, kuras Es izjutu pret Mozu, kad viņš sāka žēloties par to, cik trūkumu viņam bija. Tas ir vienīgais iemesls, kā dēļ jūs uz sevi skatāties vairāk, nekā uz Mani, un tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc Es varu lietot tik maz no Saviem ļaudīm tam, ko Es gribētu darīt. Tā ir viltus pazemība – faktiski, lepnuma forma, kas dzemdina grēkā krišanu. Ādams un Ieva sāka just trūkumus, juta, ka viņi vēlējās būt lielāki, nekā Es viņus biju radījis. Viņi to uzņēma uz sevi, lai darītu sevi par to, kam tiem vajadzēja būt. Jūs nekad nespēsiet sevi padarīt par tiem, kam jums ir jābūt, bet jums ir jātic Man, lai Es darītu jūs par tiem, kam jums ir jābūt”.
Lai gan es nekad nesaistīju pazemību ar grēkā krišanu Ēdenes dārzā, es zināju, ka tas bija galvenais klupšanas akmenis, kas liedza daudziem kļūt derīgiem priekš Dieva. Tagad Dieva klātbūtnē, mana personīgā viltus pazemība tika man parādīta un izskatījās pat sliktāk, kādu es jebkad biju redzējis vēl kādā. Tā bija tik atbaidoša lepnuma forma, ka spēju saprast, kāpēc tās izraisīja Dieva dusmu uguni.
Viņa klātbūtnē, viss, kas mēs esam, ātri tiek atmaskots, un pat pēc sprieduma procesa beigām, kuru es tikko pārcietu, man vēl joprojām bija kādi trūkumi, kuri man traucēja iepazīt Viņu un kalpot Viņam tā, kā biju aicināts to darīt. Tas bija tik šokējoši, ka es vairāk negribēju kavēties pie sevis, tāpēc pagriezos, lai skatītos uz Viņu, vēloties redzēt cik vien iespējams vairāk Viņa godību, cik vien varēju izturēt, kamēr Viņš bija kopā ar mani šādā veidā. Nekavējoties mans izmisums pārvērtās priekā. Mani ceļi saļodzījās, bet es nolēmu stāvēt tik ilgi, cik vien spēšu.
Drīz pēc tam es uzmodos. Dažas dienas vēlāk, es jutu enerģiju, kura plūda caur mani, liekot visam izskatīties lieliski. Es mīlēju visu, ko redzēju. Durvju rokturis man likās neizskaidrojami brīnišķīgs. Vecās mājas un mašīnas bija tik skaistas priekš manis, ka man bija žēl, ka es nebiju mākslinieks, lai attēlotu to skaistumu un dižciltību. Koki un dzīvnieki izskatījās kā īpaši, pesronīgi draugi. Katra seja, kuru es redzēju, bija līdzīga bibliotēkas atklāsmēm un zināšanām, un es biju tik ļoti pateicīgs par mūžību, ka spēju viņus visus pazīt. Es nespēju paskatīties ne uz ko bez tā, lai redzētu varenību, gandrīz neticot, ka esmu izgājis dzīvē cauri tik daudz kam un esmu pazaudējis tik daudz.
Tomēr, ar visām šīm brīnišķīgajām emocijām un atklāsmēm, kas plūda caur mani, es nezināju, ko darīt ar tām. Es zināju, ka ja es neiemācīšos, kā tās pielietot labajam, tad tas izzudīs vien pēc pāris dienām. Bija tā, it kā dzīves nozīmīgums no manis izslīdējā, un es zināju, ka man tas ir jāatgūst. Tas, ko es piedzīvoju, bija brīnišķīgāks par jebkuru narkotiku un es biju aizrāvies ar to. Tas bija Viņa godības redzēšanas rezultāts, bet man bija jāredz vēl vairāk. Es gribēju iemācīties palikt Viņa klātbūtnē un ļaut Viņa dzīvībai plūst caur mani, lai pieskartos ar to citiem. Man bija jāpaliek Svētajā Garā un jāļauj Viņam mani lietot. Tas bija mans aicinājums.
Riks Džoiners
